| Pēdējā diena manā dzīvē nav pēdējā manā mūžā! |
Sep. 30th, 2004|09:39 pm |
No dabas jau mēmu un kurlu,
Noķēru pie stūra urlu.
Salauzu viņam abas rokas,
Leņķī kā pārmijas pie slokas.
Runāt nespējīgs tas acis bola,
Kamēr nogrizta tiek labā ola.
Griezu krūtīs kāšu krustu,
Līdz nejutu viņa sirdspukstu!
Apkārt kņada, tantes bļauj,
Cita blēj un cita mauj:
"Oj čto že eta daragije ļuģi,
Na trotuare kravavije luži!"
Aiziet menti man neatļauj!
Nebrīdinot pieri vaļā šauj!
Smaržo vējš un egles skujas,
Vēro mani skumjas sejas.
Virmo atmosfēra klusa,
Tad iestājās melna tumsa!
Parunāju ar svēto Pēteri,
Pārdzimšu par teteri.
Būs man spārni un skaistas spalvas,
Atkal dirsīšu urlām uz galvas! |
|