vulture's Journal

1st May, 2007. 10:10 pm. Un viņi atkal sadevās rokās.

Pustumsa. Mijkrēslī tīts logs. Ārā lija. Lija un lija. Smalkās lāses logu bija pārvērtušas ieskrambātā spogulī. Viņa sēdēja un vērās ārā pa logu. Viņas rokas dusēja klēpī. Pleci bija apsegti ar pelēku lakatu. Salst. Īpaši šajos rudens vakaros. Viņa vērās ārā pa logu uz pasauli. Uz pelēcīgo pasauli. Pustumsa bija pelēcīga. Pasaule bija pelēcīga. Logs bija pelēcīgs. Lakats. Un viņas domas.
Viņa gribēja izkļūt no šīs pelēcības ārā. Izskriet lietū. Baudīt caurspīdīgā ūdens glāstus viscaur. Viņa gribēja kliegt. Raudāt. Aizdzīt pelēcību. Bet viņa sēdēja. Savilkusi ciešāk lakatu, tā pievilka sev klāt kājas un apņēma tās ar rokām. Vēsi. Tik nemīlīgi auksti ir bēniņos. Bet viņa mīlēja šo vietu. Te bija tik klusi un mierīgi. Viņa varēja sēdēt un stundām ilgi ārā vērties pa logu. Un nedomāt. Jā. Nedomāt. Tieši to arī viņa šodien darīja. Tomēr sirdī vēl smeldza sāpe. Pelēka sāpe. Tā grauza sirdi kā tāds kukainis, kas no savas maltītes neko pāri neatstāj. Tik skumji. Un tik vientuļi. Lietus turpināja līt. Švīkt, švīkt, švīkt. Nedzirdami lietus lāses sitās logā. Viņa nolika galvu uz ceļiem un nopūtās. Viņa aizvēra acis, lai netraucē pelēkais mijkrēslis.
Bēniņu durvis iečīkstējās. Pa tām ienāca kāds stāvs. Brīdi pastāvējis durvīs, tas devās pie viņas. Viņa vēl joprojām neatvēra acis. Viņš apsēdās blakus. Abi klusējot, tie brīdi elpoja pelēko klusumu. Gaiss bija smags un mitrs. Viņš noglāstīja viņas galvu. Noņēma pelēko lakatu. Pieglaudās cieši klāt. „Piedod man,” viņš nočukstēja. Viņa vēl joprojām klusēja. Gaiss, šķita, ar katru brīdi arvien vairāk piesūcās ar mitrumu. Pelēcību. Skumjām. Un neizdvestām nopūtām. Viņš pieglaudās vēl ciešāk. „Te ir tik vēss... Nāc, sasildīšu,” viņš maigi apņēma viņas plecus. Beidzot viņa atvēra acis. Pelēkā mijkrēšļa apžilbināta, tā nespēja attapties. „Ko tu šeit dari?” viņa čukstus ierunājās. „Atnācu pēc tevis,” viņš tikpat klusi atbildēja. „Kamdēļ gan?” viņa lūkojās ārā pa logu. „Tamdēļ, ka esi man vajadzīga.” „Neticu,” galvu nepagriezusi, tā attrauca. „Atkal,” pelēku vārdu apdullināts, viņš aizgriezās. Starp viņiem ieplūda pelēks klusums. Mirkli klusu ciezdams, viņš pagriezās. „Neesi tik skarba. Es zinu, ka tev skumji. Tu šeit sēdi, jo vēlies aizbēgt. No manis tu neaizbēgsi. Nekad,” viņš vēlreiz apskāva viņu. Viņa pacēla savas pelēkās acis uz viņu :”Tiešām?” „Tik tiešām.” Viņš novilka viņas pelēkās domas. Viņa uzlika rokas viņam uz vaiga. Pelēkais klusums atkāpās. Telpā tik bija dzirdamas dažas skaņas. Vieglā elpošana un sirdspuksti. Sarkani un kvēli.
Un viņi atkal sadevās rokās.

Current music: Throes of Dawn - Vertigo.

Make Notes