vizbija
05 March 2008 @ 12:39 pm
 
Dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa, visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā.
(C)
 
 
vizbija
05 March 2008 @ 09:41 pm
Vakardiena  
Es esmu Vakardiena. Esmu pametusi tevi uz visiem laikiem.
Es esmu pēdējā tajā garajā dienu ritumā, kas virknējas aiz tevis, atstājot tevi izgaistam miglā un tumsā, un visbeidzot – ienirstot aizmirstības okeānā.
Katrai no mums, tavām dienām, ir sava nasta, kurā ir gan triumfs, gan sakāve, gan smiekli, gan rūgtums; mēs noņemam šo nastu no taviem pleciem un aiznesam to aizmirstībā; taču aizejot mēs katra kaut ko atstājam tavā zemapziņā.
Mēs piepildām tavas dvēseles pagrabtelpas.
Es aizeju no tevis, tomēr allaž esmu kopā ar tevi.
Reiz mani sauca par Rītdienu un es biju šķīsta jaunava; tad tapu tava dzīvesbiedre un mans vārds kļuva Šodiena; tagad es esmu Vakardiena, un mani uz mūžīgiem laikiem ir apzīmogojis tavs apskāviens.
Es esmu viena no lapām arvien biezākā grāmatā. Tajā ir jau daudz lappušu pirms manis. Kādu dienu tu mūs visas pāršķirstīsi, izlasīsi un uzzināsi, kas esi.
Es esmu bāla, jo man nav cerību. Tikai atmiņas.
Es esmu bagāta, jo man ir gudrība.
Es tev radīju bērnu un atstāju to pie tevis. Tā vārds ir Pieredze.
Tev nepatīk lūkoties uz mani. Es neesmu skaista. Esmu majestātiska, draudīga, nopietna.
Tev nepatīk mana balss. Tā neatsaucas tavām vēlmēm; tā ir vēsa, nosvērta un gudrības pilna.
Es esmu Vakardiena, tomēr tāda pati kā Šodiena un Mūžība, jo ES ESMU TU; un aizbēgt no sevis nav tavos spēkos.
Dažreiz es aprunājos ar savām biedrenēm par tevi. Dažām no mums ir tavas nežēlības radītās rētas. Dažām – tavu noziegumu nožēlojamās pēdas. Dažām – tavas labestības skaistums. Mēs tevi nemīlam. Mēs tevi neienīstam. Mēs tevi tiesājam.
Mums nav līdzjūtības, tā piemīt tikai Šodienai. Mums nav tev uzmundrinājuma vārdu, tie ir tikai Rītdienai.
Mēs stāvam pagātnes durvju priekšā, sveicinot dienas, kas cita aiz citas nāk mums garām, un noskatāmies, kā Rītdienas kļūst par Šodienām un tad piebiedrojas mums.
Mazpamazām mēs kā vampīri izsūcam tavu dzīvi. Tev kļūstot vecākam, mēs piesavināmies tavas domas. Tu arvien biežāk vērsies pie mums, aizvien mazāk pie Rītdienas.
Mūsu sniegi saliec tavu muguru un izbalina tavus matus. Mūsu ledainie ūdeņi atvēsina tavas kaislības. Mūsu izelpa aizmiglo tavas cerības. Mūsu neskaitāmie kapakmeņi aizpilda tavu ainavu. Mūsu mirušās mīlestības, mūsu noplakušais entuziasms, mūsu sabrukušie sapņu namiņi, mūsu zaudētās ilūzijas tuvojas tev, apņem tevi.
Rītdienas atnāk nepamanītas. Šodienas aizslīd prom neievērotas. Tu aizvien vairāk kļūsti atkarīgs no Vakardienām.
Mums pieder banketu zāles ar vīna piesūcinātiem galdautiem, saplīsušiem traukiem, vītušām rozēm.
Mums pieder tukšās baznīcas, kur reiz valdīja cerība, bet tagad mājo tikai spoki.
Mēs vijamies pa garajām, stiegrainajām, pelēkajām pieraduma un tradīciju rokām, lai nosmacētu Šodienu un aizkavētu Rītdienu.
Mēs esam pasaules Vakardienas. Ja tu zinātu pietiekami daudz, lai spētu mums uzmīt virsū, tad varētu ātri vien tikt uz augšu. Bet, kad tu ļauj mums jāt tev uz muguras, mēs tevi žņaudzam un smacējam nost.
Es esmu Vakardiena. Mācies skatīties man tieši acīs, izmantot mani un nebaidīties no manis.
Es neesmu tavs draugs. Es esmu tavs tiesnesis – un tavas bailes.
Tavs draugs ir Rītdiena.

/Ogs Mandino "Pasaules lielākā mīkla"/
 
 
Lidojums: Cerebro - Dyshi