Ar ievu un ar ceriņzaru vēlēm
Pa mūsu pleciem maija dienas sit.
Nav ravētājām glābiņa no zālēm,
Kā uguns bumba saule rit.

Un kastaņas jau - sakarsušas svelmē -
Kā priekšlaicīgām kāzām sveces kar,
Un kaijas meklē veldzi jūras dzelmē,
Pa naktīm pērkons dullo zemi bar.

Pār kaimiņsētu jasmīns bažīgs veras
Un baidās ziedēšanu garām laist.
Bet kur lai sirdis tādā laikā tveras:
Kā saglābt to, kas, tikko plaucis, gaist?

Šis dulllums nebeidzas ap saules rietu.
Vēl nežēlīgāk odu bari dīc.
Kas pāri paliks Jāņiem? Tikai - lietus.
Un - lietū izmircis kā slota - rīts.