Mīlestībā stabils ir tas cilvēks, kurš mīl caur sirdi, tad prātam tur nav ko darīt, jo viņš tur vēlas iezagties. Vai tas izdosies vai nē, - atkarīgs no cilvēka garīgās mīlestības uz Dievu visā, tai skaitā arī cilvēcīgajā. Cilvēka augstāko jūtu pārbaudījums ir vislielākais no visiem pārbaudījumiem, - tas māca mīlēt neprasot sev nekā, netieši mācot mīlēt Dievu. Īsta mīlestība nav ne no kā atkarīga.
Ja tic mīlestībai, apzinās to, atveros tai, ļauj notikt vēl un vēl, tad arī mentālās dimensijas aug un attieksme pret mīlestību aug.
Labāk mīlēt un būt pamestam, vai neizvēlētam nekā nemīlēt nemaz.
Iemīli to, kas tev ir dots. Tas ir spēcīgs Visuma ierocis, lai apzinātu būtiskāko.
Jo dzidrāks cilvēks, jo mīlestība patiesāka. Ja cilvēks vairs neuztver mīlestību egoistiski, tad vairs nav ciešanu. Ja cilvēks prasa mīlestību atkal un atkal, tad rodas ciešanas. Ciešanas ir izdomājis cilvēka prāts, mīlestībā nav ciešanu. Ciešam tik, cik mūsos prāta, jo ciešanas ir tikai mentālajā dimensijā. Tātad, arī Dievu nemākam mīlēt bez prāta.
Tikai prātā ir ciešanas, sirds tikai mīl.
Jo augstāka mīlestība, jo mazāk drīkst no tās atteikties vai to atgrūst ar prātu.
Kas ir cilvēcīgais? Arī mīlestība uz sievieti, ģimeni, bērniem var būt tikai cilvēcīgais. Kā tu zini, ka tava mīlestība ir patiesa? Viss mainās, Visumā nav nekā statiska, arī cilvēki mainās, izaug savā apziņā, attieksmē, mīlestības izpratnē. Ja cilvēki attiecībās neaug, nemainās otrs cilvēks, tad dažkārt cits mīl neskaitāmas reizes, izaug un atrod caur sevi mīlestību. Manuprāt, baznīcas neelastīgi uzspiestais viedoklis par laulību uz visu mūžu ir absurds, jo cilvēks visvairāk atīstās caur attiecībām starp cilvēkiem, kādam taisni ir jāiziet vairākārtēju attiecību posmi, lai iepazītu sevī un otrā ko vairāk. Situācijas var būt ļoti dažādas. Te var būt piemēram arī augstāk pieminētā problēma, ka ģimenē viens aug apziņā vairāk par otru un tieši tādēļ beigās rodas disharmonija šī pāra starpā.
Taču, lai cilvēki atbrīvotu sevi no sabiedrības un savām prāta dogmām, jāapzina un jāatbrīvojas vispirms pašiem no tā.
Tieši ir tāpat, ja mēs uzturam mākslīgas attiecības savā starpā.
Cilvēcīgā mīlestība mums tiek dota, lai mēs visa mīlestībā augtu. Tas ir ceļš. Nevajag sevi apstādināt. Vajag just un izprast arī to, kas pieder tev tagad šai mirklī. Ja jūti, ka šī mīlestība ir patiesa šai mirklī, tad mīli, esi un baudi to. Un tad nebūs runa par krāpšanu. Nekas nav stabils, viss ir nestabils un viss ir procesā. Cilvēka apziņa nespēj pieņemt ko mainīgu, tā vēlas ko stabilu, tā vēlas patiesību, kurai ir robežas, bet Visumam robežu nav. Cilvēks grib būt laimīgs mīlestībā, bet laime ir mirkļi mūžībā. Ja vēlies būt laimīgs, tad plūsti apziņā, dod, esi, pieņem.
Mīlestībā prāts kļūst mazs, sirds līmenī tevi velk pie otra un tu vēlies atdot sevi, saplūst baudīt, peldēties tajā. Mīloši cilvēki mīl Dievu visā, ierauga to savstarpēji visā. Pasaule nav iekārtota tā, ka mums jātveras tikai kam vienam.
Pasaule iekārtota tā, ka jāatveras visam. Bet ja runā par mirkli šeit un tagad, tad noteikti, ka tev ir kāds viens cilvēks kas var būt tavs. Tikai un vienīgi viens un tavs. Ja sirds mērķis ir saskaņa ar Dieva izpausmi, tad tas realizējas vienmēr ar prāta mērķi. Taču cilvēka primitīvā daba ir ņemt. Arī sirdī mēdz piezagties prāts, ja sirds dimensija vāja, vai arī prāta cirvis pārāk ass, vai pārāk primitīvas dimensijas. Šīs rotaļas var bieži izjust sevī.
Sirds ir jāiemācās dzirdēt tāpat kā sadzirdēt mūziku. Cilvēks negrib piedalīties šīs mūzikas skanējumā, viņš nevēlas dot neko no sevis. Tukša mūzika neskar tevi, tu viņu vienkārši nepamani, plūdumu un nianses ko citi pat nedzird un neapjauš, bet mentālās jāattīsta tikai kā labs kalps un smalks instruments.