JaunaSieviete ([info]vivalabibala) rakstīja,
@ 2018-08-09 19:06:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Un ja reiz esmu sākusi rakstīt, kliegšu skaļi. Es gribu žēloties un gribu raudāt uz interneta pleca. Sen neesmu nevienam teikusi kā jūtos.
Un kur gan vēl ja ne plašā svešiieku pļavā.
Pieņemu, ka jums interesē manas jūtas tik pat ļoti, cik visiem maniem tuvākajiem draugiem- ne pārāk.
Kliegšu, jo runāt jau sen par vēlu. Var katru dienu runāt un izrunāties. Bet, kad komunikācijā bijis liels korķis, tad dzirgstošais vīns uzputo un ar korķi sit pa galvu neveiksmīgam garāmgājējam.
Žēl gan, ka nav jaunais gads, vismaz būtu pa tēmai.
Un vispār svētku nav. Viena liela ikdienišķība. Iesaku, lai ikdienu mazliet izkrāšņotu, vajag atstāt miskates maisu uz pāris dienām gaitenī un aizmirst. Tad vienā dienā var atrast tārpu čupiņu. vienmēr taču prieks ir redzēt jaunu dzīvību rodamies acu priekšā. Skaisti un graciozi ir skriet pēc putekļusūcēja un jauno dzīvību sūtīt pāragrā putekļusūcēju nāvē. Vareni, vareni.
Uhhhh.... ziniet.. kaut kā palika smieklīgi.
Sajutos smieklīgi un muļķīgi, par savu bēdu.
Kaut kur dusmas izplanēja.
Varbūt manā pusizdzertajā vīna glāzē vai sadega sveces liesmiņā.
Dusmu nav, palika tikai mazliet skumjas. Es gribu uzaicināt kādu uz tēju un svaigi ceptām pankūkām. Gribu pasapņot par nākotni un gribu dzirdēt kāda cita sapņus. Gribu mazliet, pavisam mazliet maigas sievišķīgas draudzības.
Kā saka austrumu gudrie- Pati vainīga, ej cept pankūkas.
Tā arī darīšu. Sķiet, ka skapī kaut kur slēpās Nutella.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?