JaunaSieviete's Journal
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 6 most recent journal entries recorded in JaunaSieviete's LiveJournal:

    Thursday, August 9th, 2018
    7:06 pm
    Un ja reiz esmu sākusi rakstīt, kliegšu skaļi. Es gribu žēloties un gribu raudāt uz interneta pleca. Sen neesmu nevienam teikusi kā jūtos.
    Un kur gan vēl ja ne plašā svešiieku pļavā.
    Pieņemu, ka jums interesē manas jūtas tik pat ļoti, cik visiem maniem tuvākajiem draugiem- ne pārāk.
    Kliegšu, jo runāt jau sen par vēlu. Var katru dienu runāt un izrunāties. Bet, kad komunikācijā bijis liels korķis, tad dzirgstošais vīns uzputo un ar korķi sit pa galvu neveiksmīgam garāmgājējam.
    Žēl gan, ka nav jaunais gads, vismaz būtu pa tēmai.
    Un vispār svētku nav. Viena liela ikdienišķība. Iesaku, lai ikdienu mazliet izkrāšņotu, vajag atstāt miskates maisu uz pāris dienām gaitenī un aizmirst. Tad vienā dienā var atrast tārpu čupiņu. vienmēr taču prieks ir redzēt jaunu dzīvību rodamies acu priekšā. Skaisti un graciozi ir skriet pēc putekļusūcēja un jauno dzīvību sūtīt pāragrā putekļusūcēju nāvē. Vareni, vareni.
    Uhhhh.... ziniet.. kaut kā palika smieklīgi.
    Sajutos smieklīgi un muļķīgi, par savu bēdu.
    Kaut kur dusmas izplanēja.
    Varbūt manā pusizdzertajā vīna glāzē vai sadega sveces liesmiņā.
    Dusmu nav, palika tikai mazliet skumjas. Es gribu uzaicināt kādu uz tēju un svaigi ceptām pankūkām. Gribu pasapņot par nākotni un gribu dzirdēt kāda cita sapņus. Gribu mazliet, pavisam mazliet maigas sievišķīgas draudzības.
    Kā saka austrumu gudrie- Pati vainīga, ej cept pankūkas.
    Tā arī darīšu. Sķiet, ka skapī kaut kur slēpās Nutella.
    6:21 pm
    Liekas smagi rakstīt.
    Liekas, ka ar vārdiem smērēju lapas.
    Liekas, ka no rītiem pamostoties smērē jaunu dienu.
    Liekas, ka ar katru vārdu sasmērē skaistu domu.
    Ar katru pieskārienu smērē kāda cita dvēsli.

    Tukšumsir vilinošs. Tukšums ir neizzināts, noslēpumains un iekārojams.
    Tiklīdz parādās vārdi, pagalam.

    Bet ko darīt ar to kliedzošo balsi galvā, kurai tik daudz ko sacīt, tik daudz gribas analizēt un mētāt pārgudrus apgalvojumus un teorijas?



    Vai māksla ir klusums vai tie kliedzieni, es nezinu.

    Māksla. Mazliet iedomīga es esmu.
    Tuesday, August 29th, 2017
    8:22 am
    Šodien man bija ieplānota pirmā darba diena pēc pusotra mēneša atpūtas. Un man "nepaveicās" , jo neatradu transportu, ar ko tikt uz turieni. Tā man izdevās dabūt vienu skaistu brīvdienu. Nezzz, vai rīt transportu atradīšu?
    Cerams, ka nē.
    Tuesday, October 18th, 2016
    1:10 am
    PAti sava lielākā problēma
    Cilvēks pie cilvēka, saruna pie sarunas,
    vārds pie vārda, ideja pie idejas....
    un mazliet žēl, ka pārāk dažādas.
    Viena cilvēka dzīve ir pārāk īsa,
    lai īstenotu visu to, ko es gribētu.
    Pārāk vienādi vārdi no dažādiem cilvēkiem.
    Pārāk vienādi cilvēki starp tik dažādām domām.
    Kā zināt, vai skaļie vārdi patiesāki par noklusēto?
    Kā zināt, vai vispār vārdiem var ticēt, ja pat darbiem nevar.
    Ir jābūt ļoti sliktai redzei, lai pamanītu melus acīmredzamajā.
    Kā atšķirt neveiklo patiesību no trenētiem meliem?
    Kā vārdi "Es Tevi mīlu" var skanēt tik vienādi
    bet sajūtas tik dažādas
    Visbiežāk dzirdot šos vārdus jūtu vainas apziņu,
    Reizēm riebumu
    Dažreiz prieku
    Retu reizi mīlestību.
    Mīlēt dabu un skaistas kleitas ir tik viegli.
    Daudz vieglāk nekā cilvēku.
    Bet mīlēt cilvēku vajag, ja nē, tad jādodas visiem karot.
    Esmu par mieru uz pasaules
    Un parakstu nemiera līgumu ar sevi.
    Monday, October 10th, 2016
    6:22 pm
    Gribas no sevis kā no pakaltuša apelsīna izspest pēdējo sulu, pēc pirmās nedēļas nobeigtās darba dienas.

    Priekšā vēl 4 šādas. Un tas nekas.. vajag pelnīt... rēķini.. ēdiens.
    Man trakoti bail ir pazaudēt dzīvē dzirkstelīti.
    Es atnāku no darba mājās.. pilnīgā spēku izsīkumā. Man pavisam noteikti negribas vilkt savu pakaļu vēl kaut kur staigāt un iepazīt jauno pilsētu un valsti. Kur nu vēl, ja mājās vajag visu vēl kārtot. Kā arī kakls sūrst un iesnas tek.
    Ehh... cerēšu, ka esmu aklimatizēšanās posmā, kurā ķermenis pierod pie lielajām pārmaiņām, un, ka pavisam drīz es saņemšu sevi rokās un, atnākdama no darba, sākšu arī kaut mazliet dzīvot. :)
    Wednesday, October 5th, 2016
    6:19 pm
    Emigranta polka
    Lai tad sākas mans Sviesta Cibas piedzīvojums.

    Lielisks laiks, kad uzsākt dienasgrāmatu, jo esmu jaunais latviešu ekonomiskais migrants Inglandijā.
    Šodien bija mana pirmā darba diena manā lieliskajā putaplasta noliktavā. :D Es neteikšu, ka būtu ļoti grūti. Es pat teiktu, vieglāk nekā daudzi mani iepriekšējie darbi.

    Bet par to ne tagad. Parunāšu labāk par to, kapēc esmu šeit.

    Hmm.. un patiešām kapēc?
    Un kapēc gan nē?

    Esmu 21 gadu jauna meitene, ar visu pasauli pie manām kājām. Tomēr izvēlējusies būt šeit. Vietā, kur daudzi mājinieki domā, ka mēs letiņi vergojam. Man gluži vienkārši nav sapratnes par to, kāda atšķirība, kur vergot.. Latvijā vai svešzemē. LAbi, es zinu visus šos argumentus par to, ka man kā latvietei būtu jābūt mājās un jāstrādā pie mūsu valsts attīstības. :D Bet tie ir jūsu argumenti nevis mani. Jo šitās manipulācijas ar mani neiet cauri. Diemžēl manī ir diezgan pamatīga pārliecība, ka milzīgais pārspīlētais patriotisms ir pat mazliet kaitīgs veselībai. Mūsu pasauli pārvalda cilvēki, kuriem mēs esam vien sīki pirdieni visumā. Es vēlos dzīvot laimīgu dzīvi.. gribu būt laimīga pati un tādus redzēt arī visus savus mīļos cilvēkus. Ja viss, ko es redzu atgriežoties mājās no saviem pasaules ceļiem, ir milzīga bēdīga stagnācija. Sasalums. Lai neteiktu degradācija. Nē, es nerunāju par jums svešie cilvēki un par jūsu dzīvēm. Es runāju par to, ko redz manas acis un jūt mana sirds.
    Pēc visiem šiem vārdiem būs grūti pierādīt, ka ārprātīgi mīlu Latviju un mūsu latviešu kultūras bagātības. Nu tā, ka tiešām ļoti, ļoti, ļoti. Bet man ir bēdīgi. Jo es gribu sevi realizēt. Man ir manas virsotnes, kuras vēlos sasniegt. Un lai kā es censtos kalt ceļus, viss un vienmēr atduras pret ekonomisko barjeru.
    Tad nu atbilde uz to, kā nonācu šeit, pavisam vienkārši ir nauda. Un man ir mazsvarīgi kādu darbu darīt.. svarīgi ir sakrāt naudu.
    Es esmu ne Latvijas ne Anglijas vergs.. Esmu naudas vergs... tieši tāpat kā jau mēs visi. Tikai katrs ar šo barjeru tiek galā pa savam.

    Un pozitīvākam nobeigumam.. šeit tiešām ir labi. Es pat netaisos mērīt, kur labāk. Zinu tikai droši to, ka man līdzās ļoti mīļi un svarīgi cilvēki, es daru darbu, pelnu naudu un dzīvoju. Un tiešām DZĪVOJU. Elpoju gaisu pilnu krūti un mīlu... no visa sava spēka, cik vien daudz spēju- MĪLU!
About Sviesta Ciba