Lieli vārdi tukšiem prātiem

Wed, 24 Sep 2025 23:06:55 GMT

Sēro balsis iepriekš neizpaustas. Gaudo bezapziņa.
Cēlonis izjustam bez arbitrālā; iemesls, kas slīkst tā prombūtnē.

Kafija, kanēlis un medus.

Mon, 12 May 2025 14:49:30 GMT

Cik trausli ir dzīvot ar domāšanu bez gala. Šķiet, es jau paspēju izdomāt visas sāpes, visus pārdzīvojumus un visus priekus, kas paredzēti vēl četrdesmit gadiem, pa šiem vienpadsmit mēnešiem vien. Un jēga to visu malt no gala kā nebijušu?
Kur ir tas brīdis, tā vieta, kur var atšķirt vārdu savējo no pašradītiem mēsliem, kas iefiltrējušies tam pa vidu?

Sun, 11 May 2025 11:14:04 GMT

Šovasar plānoju beidzot atsākt lasīt. Internetā atradu vairākas labu grāmatu rekomendācijas - būtu vērts pamēģināt.
Protams, nevaru uz sevi paļauties, jo, līdz ko pienāks vasara, drošvien atlikšu uz mēnesi vēlāk.
Tas nekas, vismaz uz šo brīdi varu par sevi labi justies.

Tue, 06 May 2025 16:59:20 GMT

Sapņoju par to, kā tīriju sava kaķa atgremoto no grīdas.
No rīta, izveļoties no gultas, iekāpu viņas reālajos vēmekļos.

Laikam retāk jāsapņo.

Vilciens caur Krustpili

Mon, 05 May 2025 11:24:11 GMT

Kāds gan brīnums, ka, piecus gadus stumjot nezāli dziļāk zemē, tā pārtop par purvu.

Tikko atnākusi mājās dzirdu vilciena dārdoņu caur plānajām sienām. Atminos dienas, kad šis troksnis mani biedēja, jo šķita, tas nerimtīgā paātrinājumā dzenas man pakaļ. Varētu teikt, ka laiks, kas pagājis kopš bērnu dienām šajā mājā tiešām ir relatīvs, pārtapis par vienkāršu, racionālu skaitli, kas mainās līdz ar gaismu. Bet tagad trokšņa klātbūtne izgaist par ātru. Vilciens, kādreiz draudējis noiet no sliedēm, tagad vairs tikai maļ akmeņus, kam tas paskrien garām tieši desmit reizes dienā. Tagad mani biedē tas, cik tālu mežos dārdoņa aizbrauc pirms man tiek iespēja to notvert.

Kaut kas sataustāms, reāls.

Miegs vairs nav noteicējs

Sun, 04 May 2025 19:06:17 GMT

Es vēroju sevi spogulī. Pelēka migla bija pārņemusi visu man apkārt. Ar pirkstiem izberzēju acis. Jutu viegluma sajūtu, bet paskatījos lejup, un manus pirkstu nospiedumus klāja melni, sausi un sadrupuši gabaliņi. Uz to sekundi, kas man ļāva vēl redzēt, saskatīju savas pelēkzilās acis atspulgā. Tuvplānā. Zīlītes izdilušas.
Ar manu redzi pazuda arī samaņa.
Sapnis vai īsts - miegs vairs nav noteicējs. Biezi pelēkā migla mani izseko līdz pat rītam un dienas galam. Mans prāts ir manas acis - līdz ko tās sadrups, beigšos arī es.

Prokrastinācija kā pašsakropļošana

Sun, 04 May 2025 16:51:29 GMT

Es te sēžu savā datorkrēslā un apzināti neko nedaru. Apzināti kavēju savu izaugsmi un tālāku sasniegumu iegūšanu. Bet kamdēļ?

Diezgan stulbi tas viss izklausās, ja padomā par sekundi ilgāk. Pieslieties krēslā un pierakstīt to nolādēto Word dokumentu ar samākslotu valodu es protu, un tas neaizņemtu ilgāk par dienu. Iepriekš tas ir daudzreiz darīts. Tas, kas patiesībā raisīs nelabvēlīgas sekas ilgtermiņā, ir darba atlikšana un kavēšanās beznozīmīgajos, toties viegli uztveramajos sociālo mediju saturos. Visneizskaidrojamākā lieta - es šīs pašiniciatīvas problēmas apzinos, es par tām rakstu, taču rādās, ka manam saprātam ir pie kājas par to, kas ir racionāls. Kaut kāda sevī dziļi ietīta depresija, šķiet, attur no vismazākās virzības uz pašsaprotami pareizo pusi.

Vārdiem laikam vairs nav nozīmes, vārda spēks šinī domātājā sen pazudis. Lai cik izteiksmīga būtu mana ārējā valoda, tā izpaužas tikai uz papīra, tikai ar tinti un nesaglabā ne drumstalu saprātīgas domāšanas savā izcelsmē. Es sevi nedzirdu.