Es vēroju sevi spogulī. Pelēka migla bija pārņemusi visu man apkārt. Ar pirkstiem izberzēju acis. Jutu viegluma sajūtu, bet paskatījos lejup, un manus pirkstu nospiedumus klāja melni, sausi un sadrupuši gabaliņi. Uz to sekundi, kas man ļāva vēl redzēt, saskatīju savas pelēkzilās acis atspulgā. Tuvplānā. Zīlītes izdilušas.
Ar manu redzi pazuda arī samaņa.
Sapnis vai īsts - miegs vairs nav noteicējs. Biezi pelēkā migla mani izseko līdz pat rītam un dienas galam. Mans prāts ir manas acis - līdz ko tās sadrups, beigšos arī es.
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
