Lieli vārdi tukšiem prātiem - Prokrastinācija kā pašsakropļošana

Es te sēžu savā datorkrēslā un apzināti neko nedaru. Apzināti kavēju savu izaugsmi un tālāku sasniegumu iegūšanu. Bet kamdēļ?

Diezgan stulbi tas viss izklausās, ja padomā par sekundi ilgāk. Pieslieties krēslā un pierakstīt to nolādēto Word dokumentu ar samākslotu valodu es protu, un tas neaizņemtu ilgāk par dienu. Iepriekš tas ir daudzreiz darīts. Tas, kas patiesībā raisīs nelabvēlīgas sekas ilgtermiņā, ir darba atlikšana un kavēšanās beznozīmīgajos, toties viegli uztveramajos sociālo mediju saturos. Visneizskaidrojamākā lieta - es šīs pašiniciatīvas problēmas apzinos, es par tām rakstu, taču rādās, ka manam saprātam ir pie kājas par to, kas ir racionāls. Kaut kāda sevī dziļi ietīta depresija, šķiet, attur no vismazākās virzības uz pašsaprotami pareizo pusi.

Vārdiem laikam vairs nav nozīmes, vārda spēks šinī domātājā sen pazudis. Lai cik izteiksmīga būtu mana ārējā valoda, tā izpaužas tikai uz papīra, tikai ar tinti un nesaglabā ne drumstalu saprātīgas domāšanas savā izcelsmē. Es sevi nedzirdu.

Garastāvoklis:: thoughtful