:
Katram ir kāds par ko padomāt, tikai sanāk kā kaut kādā Čehova darbā, ka katrs domā par kādu citu.
Zinu, ka man pāries, bet pagaidām vēl jāizgrūž tās emocijas no sevis laukā, tēpēc rakstu, jo norakstu krustu no sevis es nost. Aizvainojums mijas ar pazemojumu, cik tad daudz vispār var izturēt. Man ir uzmanības deficīts, bet kam gan patīk tāda uzmanība, ja nav vērsta uz pašu. Kam gan vajadzīga tāda uzmanība, kas uz pašu vērsta tikai tad, kad neviena cita nav.
Labi, štrunts ar to visu, ja nav īstu cilvēku, tad nav. Virsuzdevums ir tāds, ka man ir jāpiedod pašai sev, ka izniekoju dzīvi.
Zinu, ka man pāries, bet pagaidām vēl jāizgrūž tās emocijas no sevis laukā, tēpēc rakstu, jo norakstu krustu no sevis es nost. Aizvainojums mijas ar pazemojumu, cik tad daudz vispār var izturēt. Man ir uzmanības deficīts, bet kam gan patīk tāda uzmanība, ja nav vērsta uz pašu. Kam gan vajadzīga tāda uzmanība, kas uz pašu vērsta tikai tad, kad neviena cita nav.
Labi, štrunts ar to visu, ja nav īstu cilvēku, tad nav. Virsuzdevums ir tāds, ka man ir jāpiedod pašai sev, ka izniekoju dzīvi.