vistas ārišķības' Journal

11:58am: Attiecībā uz/pret/ap/utt. nulli-pesimisms,izmisums

12:11pm: Pamodīšos un ēdīšu gurķus, nav ko ākstīties.

5:30pm: Sēžu šūpuļkrēslā ar samirkušu sirdi. Kas pa nakti to aizlēja? Lietus:)

9:19pm: Ja jūs zinātu, cik sentimentāla esmu , jūs ar mani nesarunātos, nemaz nerunājot par draudzēšanos, kur nu vēl drā.., tas ir, dārza svētkiem

11:52pm: Tikko padomāju, ka sen neesmu par sevi raudājusi. Kas tad nu?
Kur palikusi pašžēlošana?
Nevarētu tak būt, ka esmu pārvērtusies akmenī. Tad jau turpmāk jāiet pa akmeņainu ceļu. Varbūt labāk nekā pa asiņainu.
Nevar būt.
Iemīlēties vajadzētu. Tikai vai esmu iemīlēties spējīga, nezinu.
Aizrauties jā. Man pat likās, ka iemīlējos. Taču to es nezinu.
Tur vainīgs bija sapnis.
Nebiju vainīga, ka atnāca īstenība tāda, kā sapnī bija.. Tas ir vienīgais, kas joprojām šķoba manu galvu. Visādi citādi es to cilvēku jau būtu aizmirsusi, jo kālab gan jādomā par kādu, kas nekad nebūs mana ikdiena.
Par sevi vairs nebirst neviena asara. Pagaidām.
Toties birst, kad kāds runā par sakistumu. Nevis, kad speciāli un uzsvērti runā, bet it kā netīšām, it kā garāmejot.. Pēdējo reizi apraudājos piektdienas vakarā, kad lasīju pagājušās nedēļas "Kultūras dienu", un R. Muktupāvela intervijā stāstīja par jāņugunīm, kuras redzēusi pa lidmašīnas logu, tas esot bijis tik skaisti, ka man, lasītājam, nācās šņukstēt. Varbūt tas tomēr bija raudiens par sevi, par to, ka skaistuma trūkst.
Taču neesmu pārliecināta, ka man kaut kas trūkst.
Lai gan es zinu, kas man trūkst, un zinu arī to, ka man nekad tā nebūs.