urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonisReibuma un skaidra prāta domu mākoņiGlāze pilnaGlāze pilnajautraa12@navigator.lvviskija_makonis2012-03-11T10:34:17Z2012-03-11T10:34:17Zurn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:517542012-03-11T12:31:002012-03-11T12:31:002012-03-11T10:34:17Z2012-03-11T10:34:17ZEs gribu mainīties. Ļoti. Man vajag mainīties. Ļoti. Tam man tagad vajag tikai spēku un izturību, jo zinu, ka būs neskaitāmi daudz kritieni, nobrāzti, sadragāti ceļgali. Un es zinu, ka pēc katra kritiena, man vajadzēs spēkus, lai celtos augšā. Jo es gribu būt labāks cilvēks priekš sevis un citiem.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:514902012-01-30T20:16:002012-01-30T20:16:002012-01-30T18:17:07Z2012-01-30T18:17:07ZViss ir labi.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:509902011-12-09T23:51:002011-12-09T23:51:002011-12-09T21:51:26Z2011-12-09T21:51:26ZFakinā vientulība.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:509072011-12-01T01:45:002011-12-01T01:45:002011-11-30T23:55:33Z2011-11-30T23:55:33ZKopumā man tajās sirdslietās it nemaz neiet. Esmu pieņēmusi ideju, ka ne visiem cilvēkiem ar to var veikties, un vienmēr ir kāds, kuram uz šīs pasaules tomēr jāpaliek vientuļām, pat ja Tavi vecāki ir izcils kopā esamības modelis. Kopā būšanas iespējas, nav pārmantojamas un Tu ar to, diemžēl, nepiedzimsti. Tad nu es pēdējās dienas, cenšos aprast ar ideju, ka tas nav priekš manis, un mācos atkal aprast ar ideju, ka dzīvošu viena, lai gan... Nekad neesmu līdz šim dzīvojusi ar kādu. Bet šeit jau nu vairāk ir ideja, ka jāiemācās neilgoties, lai kāds tomēr būtu sev labāk blakus.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:506862011-09-22T17:23:002011-09-22T17:23:002011-09-22T14:28:27Z2011-09-22T14:28:27ZBet tomēr galu galā pati nejēdzīgākā sajūta ir, nevis salauzta sirds, kaut kas nepiepildīts un neizdarīts līdz galam. Bet tas moments, kad tu jūti ar visu ķermeni, ka atmīlies no cilvēka, kas Tev ilgu laiku bija tik svarīgs. Tādā momentā apziņā iezogas sapratne par to, cik patiesībā Tu ļoti esi viens.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:495292011-05-22T16:34:002011-05-22T16:34:002011-05-22T13:37:46Z2011-05-22T13:37:46ZVienmēr būs kāda dziesma pie kuras paraudāt.<br />Vienmēr būs kāda filma pie kuras paraudāt.<br />Vienmēr būs kāda grāmata par kuru paraudāt.<br />Vienmēr būs kāds cilvēks par kuru paraudāt.<br />Vienmēr būs kāda skaudra bērnības atmiņa par kuru paraudāt.<br />Vienmēr.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:453512010-10-21T00:53:002010-10-21T00:53:002010-10-20T21:54:26Z2010-10-20T21:54:26ZTā. Skaisti aplauzos. Bet. Es jau nojautu, ka būs tāds iznākums. Labāk ātrāk nekā vēlāk.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:446692010-09-18T18:44:002010-09-18T18:44:002010-09-18T15:46:47Z2010-09-18T15:46:47ZUn es tikai riņķoju ap savu datoru kā bite uz medu. Riņķoju,riņķoju un iekšā viss dūdo un žūžo. Kā internets tomēr spēj atvērt mūsu mazo emociju pasauli un nosist patīkami stundas. Runāt ar cilvēkiem, kuriem vēlies runāt un atšūt tos, kas tracina ar aizbildinājumu, ka nudien nav laika. Visi šeit slēpjās un smaida.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:445102010-09-05T13:18:002010-09-05T13:18:002010-09-05T10:20:34Z2010-09-05T10:20:34ZŠoreiz es gribētu, lai viss notiktu tā skaisti un nepiespiesti.Šoreiz tas nav nekas vecs un jau zināms.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:431572010-07-10T22:13:002010-07-10T22:13:002010-07-10T19:21:41Z2010-07-10T19:21:41ZEsmu mazs,mazs ritenītis, kuram patīk virpuļot pa riņķi un riņki. Manas domas ritinās prom un, kad jau škiet, ka viss aizmirst, tās veikli atrod savas mājas,jo kā Ansītis un Grietiņa tās izsvieda savus mazos domu akmentiņus uz ceļa un to iezīmēja. Manas domas ir mazie Sprīdīši, kas dodas tālumā prom meklēt zemi laimīgo, bet izrādās... uz mājām. Tikai mājas, par šo necerēto atkalredzēšanos, nav diez ko laimīgas. Un tā jau kādus 3 (4?) gadus.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:415832010-04-03T00:14:002010-04-03T00:14:002010-04-02T21:14:56Z2010-04-02T21:14:56ZUn man likās, ka lielie plūdi aizskalos pie viena manu lielo apjukumu. FIGU.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:409502010-02-05T18:04:002010-02-05T18:04:002010-02-05T16:05:23Z2010-02-05T16:05:23ZMan patīk pārsālīti ēdieni. Tas nozīmē, ka cilvēki ir iemīlējušies.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:395812009-12-13T22:51:002009-12-13T22:51:002009-12-13T20:58:43Z2009-12-13T20:58:43ZZiema,pirmais sniegs,auksti logi.Un es sēžu istabā kā appelējis galds, kuru neviens vairs neizmanto.Apkārt laimīgi cilvēki,jauni sākumi,sirdi plosoša mūzika un uzupurēšanās.Es esmu mainījusies un daudzi cilvēki aizstumti prom.Man par to nav žēl, tā tam bija jānotiek, lai netiktu sāpināti citi, bet man nepatīk noskatīties, kā citi dzīvo to izvēli, kuru es nezvēlējos.Jo tas ir smagi.<br />Visiem cilvēkiem šogad vajadzētu baltus un klusus ziemassvētkus ar mandarīniem,piparkūkām un karstvīnu, kas liktu aukstajiem logiem palikt siltiem.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:394012009-11-30T23:25:002009-11-30T23:25:002009-11-30T21:26:53Z2009-11-30T21:26:53ZEs gribētu kādu laiciņu padzīvot viena kāda mājiņā meža vidū. Tad es varētu dziedāt un dziedāt un dziedāt.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:386032009-11-07T17:52:002009-11-07T17:52:002009-11-07T15:55:09Z2009-11-07T15:55:09ZManuprāt, ka es atrodos un daru to, ko es negribu un kas tomēr man ne visai patīk.Tagad vajadzētu sekot tādam padomam, kā- dari to, kas Tev patīk, bet tad mana pretatbilde uz šo ir, ka es vēljoprojām nezinu ,ko es gribu darīt un kas mani piesaista.Es stāvu uz vietas un ilgojos sevi redzēt kaut kur.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:381532009-11-03T18:03:002009-11-03T18:03:002009-11-03T16:09:11Z2009-11-03T16:09:11ZEs esmu šeit. Es tagad esmu.Un šī ir mana dzīve.Šis ir mirklis.Un dzīve sastāv no mirkļiem.Tagad rakstot un apsverot ko es gribu un ko es negirbu tikai tagad saprotu, ka viss jādara man pašai.Es esmu es, un man ir jāturas uz saviem pirkstu galiem, kad pirksti gali būs nostiprināti, vārēšu paļauties uz sevi vairāk un varbūt jau sākt izmantot visu savu kāju svaru, līdz es varēšu paļauties uz visu savu ķermeni.Es zinu ka es to varēšu.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:379402009-10-04T20:58:002009-10-04T20:58:002009-10-04T18:02:10Z2009-10-04T18:02:10ZGribas ļoti koncentrēties uz lietām. Uz mācībām,pašizglītošanos. Bet es pēdējās dienas nevaru.Tāda sajūta, ka smadzenes ir pārkrāsotas un tā liekā krāsa ir aizsporstojusi visas manas nepieciešamās smadzeņkrokas.Vienīgais, ko es pēdejās dienaas varu darīt ir būt emocionālai, ko man pašlaik nafig nevajag.Es varu tikai aizskatīties un galva domāt-awww cik skaist skats pa loku, ļoti skaisti. Nu nē man vajag koncetrēties uz lietām.LIETĀM.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:377652009-09-20T20:49:002009-09-20T20:49:002009-09-20T17:50:29Z2009-09-20T17:50:29ZMani vecāki liek man justies useless. Un liek man justies vainīgai par to, ka es vēl nezinu, kas man dzīvē patīk un ko es ar to vēlos darīt.Tāda sajūta, ka man nedrīgst būt sapņi.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:376142009-08-18T23:23:002009-08-18T23:23:002009-08-18T20:23:46Z2009-08-18T20:23:46ZMēs esam meitenes - mums patīk skriet sienā, bet ar laiku mēs apjēdzam, ka vieglāk ir pagriezties uz citu pusi un tad siena pati skrien pakaļ.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:369682009-07-27T22:43:002009-07-27T22:43:002009-07-27T19:53:14Z2009-07-27T19:53:14ZDažreiz kādas ilgstošas simpātijas ir jāatstāj aiz muguras. Ja nu es tiktu pie tā, ko esmu vēlējusies 3 gadu garumā. Ja nu man nāktos vilties tajā, ko es esmu vēlējusies? Tad labāk vienkārši atstāt to visu aiz muguras, palaist vējā un saglabāt savā atmiņā tādu, kadu es savā prātā esmu vizualizējusi un perfekcionizējusi. Tas tā.<br />LAI BŪTU SKAISTĀK.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:367832009-07-09T20:53:002009-07-09T20:53:002009-07-09T17:56:48Z2009-07-09T17:56:48ZIr lietas, kuras vienkārši notiek un kuras vienkārši nenotiek. un mēs visu mūžu meklējam sev apkārt īstos cilvēkus,draugus, kas saprastu no pusvārda. Bet ja tā padomā. Cik ļoti mēs mēdzam ieklausīties citos, lai saprastu sevi pašu?Kadēļ mēs tomēr tik egoistiski bliežam citam ausu bungādiņās par sevi,tikai sevi, lai gan, nu atzīstam, citreiz mēs klausamies un tēlojam, ka mums tas viss rūp, bet patiesībā mums galvā skan tikai -I DON'T FUCKING CARE!<br />Atbilde ir pavisam viekārša-jo mēs esam cilvēki.Un retais no mums nav egoists.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:363682009-06-27T00:21:002009-06-27T00:21:002009-06-26T21:22:16Z2009-06-26T21:22:16ZGuļu gultā, klausos klusu mūziku un jūtos skaista. Jauka,patīkama,egoistiska vientulība.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:362132009-06-15T22:15:002009-06-15T22:15:002009-06-15T19:17:56Z2009-06-15T19:17:56ZVai tas ir noziegums, ka dažkārt es vēlos uzmanības no kāda tieši noteikta cilvēka duadz vairāk?Nē!Tu tad fucking beidzot pieklājīgi atbildi!urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:359722009-06-09T14:32:002009-06-09T14:32:002009-06-09T11:39:21Z2009-06-09T11:39:21ZEs nezinu kā lai to nosauc. Bet laikam par sieviešu intuīciju, iekšā kaut kāds nemiers, ka šajā vasarā būs liels notikuma pavērsiens. Es jūtos tik pilna un pašpietiekama, ka saprotu, ka neesmu un nevēlos ar to vēl pagaidām dalīties. Un ziniet. Tā ir laba sajūta. Vērtību skala pa gadu ir acīmredzami mainījusies. Un arī dažiem, labiem cilvēkiem es redzu labāk cauri nekā iepriekš. Dzīve vienkārši ir jābauda. Un jālido pa vējam.urn:lj:klab.lv:atom1:viskija_makonis:355612009-02-17T21:11:002009-02-17T21:11:002009-02-17T19:15:07Z2009-02-17T19:15:07ZDīvaini, bet pēc ilgiem laikiem es esmu neitrālā stadijā. Man prāts nevēlas atcerēties lietas, kas ir bijušas,bet es par to sev nepārmetu. Tieši otrādāk. Vēlos dziedāt slavas dziesmas.Iespējams es sāku nedaudz saprast, ko paturēt un ko palaist vaļā tai saucamajā dzīves laikā.Vajag baudīt un nospraust savus mērķus.Ar tiem gan man ir problēmas.Nespēju izdomāt sev tādu. Lai gan katram ir sava stihija.Eh...Ko es te muldu.