virus

Slodzes laikā muskuļi izdala endorfīnus. Un smadzenes strādā ar gluži citādākām problēmām kā ikdienā. Un tas kopā laikam izskaidro patīkami apātisko sajūtu, kāda parasti ir pēc kārtējām fiziskajām aktivitātēm. Un māju komforts ir pavisam citādāks pēc (supposedly) diskomforta.
And actually discomfort it was. Šodien vandījāmies pa Ikšķiles mežiem un karjeru. Ceļš sliktāks nevarēja būt - pusizkusuša sniega putra. Laiks arī bija nejauks - lietus pāris stundu garumā. Bet treniņi bija labie. Augšā un lejā pa kādu 75 grādu nogāzi pa sniegu, šurtur nedaudz ledus, bet visnejaukākais segums bija vēl ļoti sasalusī zeme. Ne viņā var ledus cirtni iedabūt, baksties tikai un ceri, ka tas 3mm dziļumā ieliktais cirtnis tevi noturēs. Ne arī var kalnu zābaka purngalu viņā iecirst kā sniegā vai mīkstā zemē. Un tad ir skats - uzlien cilvēks 2m un nošļūk 5m zemāk. Par laimi ļāva uzlikt pēcāk arī dzelkšņus, bet interesantumi turpinājās. Jo tagad tu uzliec savu svaru uz 4 metāla puļķīšiem katras kājas purngalā un uz viena cirtņa smailes rokās. Un ceri, ka visi puļķīši ir gana dziļi, lai tu nekristu uz leju.
But we did fall. Sevis apturēšanu ar leduscirtni būšu iemācījies. Kad cirtnis beidzot ieguļ kādā piemērotā pamatnē un tevi aptur,tiek sāpīgi nostiepti visi attiecīgās puses muskuļi, kas tomēr ir tā vērts, jo aiztaupa apkaunojošu nošļūkšanu līdz pašai nogāzes lejai visu acu priekšā.

All in all - a great day.