virus

Kkad sen redzēju 84. gada Dune ekranizāciju, tikko pamēģināju skatīties 2000. gada minisērijas.
Secināju, ka vēl nav uzņemta filma that would do this book justice.
I mean, man patīk labi un lēti uzņemtas filmas, kurās ideja neprasa specefektus. Bet Dune, lai gan ne tuvu specefektu stāsts, tomēr prasa specefektus. Un ar specefektiem ir tā, ka labāk lai nav, nekā ka ir apšaubāmi. Citādāk sanāk tā, ka it kā tev vajadzētu ticēt tam, kas notiek uz ekrāna un vajadzētu būt stāsta pārņemtam, bet nevari piespiest sevi noticēt tam visam, jo visu laiku tu gribi redzēt kko vairāk un kko īstāk.
Sajūta līdzīga, kā skatoties Rīgas Sargus. Tajos gan vēl nāca klāt tas, ka es gribu, lai tā filma man patīk, bet nesanāca vairāk par pāris pozitīviem momentiem (piemēram, Ancuāns tiešām cieņu un bijāšanu iedzenošajā Bermonta lomā) vispārējā vilšanās atmosfērā.