virus

Ilūzijas ir jauka lieta - tās dod motivāciju, dod spēku, cerību, pacēlumu, bezmaz visu, ko cilvēks varētu kārot. Bet tā nav dāvana, tas ir aizdevums ar visai nejaukiem procentiem. Jo kad ilūzijas dziest, zūd viss, kas bija līdz tam. Motivāciju nomaina bezspēks, cerību bezcerība un pacēlumu nomāktība. Šī iemesla dēļ man netīk ilūzijas. Bet iespējams, to dotais ir pietiekami vilinošs, lai es parakstītos uz procentiem, cerot, ka atmaksas diena nepienāks. Cerot, ka līdz ilūzijas izplēnēšanai es spēšu to pārvērst realitātē, lai nenāktos vilties. Muļķa cilvēks.

Radīt ilūzijas ir vara. Tik liela vara, kādu grūti iztēloties. Bet retais šo spēju izkopj. Arī graut ilūzijas ir vara, kas gan nepieprasa gluži tik lielu piepūli. Un šķobīt ilūzijas ir pavisam triviāls uzdevums.

Tad nu es atļaušos bērnišķīgi ļauno prieciņu pašķobīt jūsu ilūziju, ka jūs kontrolējas savu ķermeni. Nu, kontrolējiet, vai ne? Gribat iet, ejat. Gribat gulēt, guļat. Bet tagad noņemiet plaukstu no peles un iztaisnojiet tā, lai pirksti nebūtu kopā. Un tagad pakustiniet tikai zeltnesi vai tikai lielo pirkstu (f... pirkstu :D) tā, lai pārējie necik nekustētos. Ja jums tas no tiesas izdodas visos apmēros, tad jūs esat vai nu iluzionists vai kabatzagle.