virus

Istabas augi ir kā kompromiss starp suni, kurš ir pat ļoti dzīvs, un kādu mīksto mantu vai kādu citu skaistuma objektu, kas ir visai nedzīvs. Tie izdaiļo telpu, ražo bišk skābekli pa dienu, bišk elpo pa nakti. Un neprasa daudz rūpju - pāris reizes nedēļā aplaistīt, reizi gadā, ja nav apnikusi, pārstādīt un tādā garā.
Un varbūt tomēr šis mazumiņš rūpju izrādās par daudz. Par puķi atceries, kad no rīta prom steidzoties, pārlaid aci istabai, vai neesi vēl ko aizmirsis, un tajā mirklī, protams, laistīt vairs nav laika. Vai arī vakarā pārnācis, noguris, kad vairs negribas pilnīgi neko. Un tā nedēļu pēc nedēļas.
Puķe droši vien šo nevērību sapratīs. Un, ja arī nē, tad noteikti klusējot pacietīs. Bet ar katru nedēļu dzelteno lapiņu kļūs vairāk, stumbrs vairs ne tik stingrs kā iepriekš. Līdz kādā nedēļā tā no skaistuma un dzīvīguma vairotājas istabā būs kļuvusi par nesmukuma objektu un atgādinājumu par dzīvības trauslumu. Jo prasīja nedaudz par daudz rūpes.

Lielākā daļa visa veida attiecību ir līdzīgas šai puķei. That's the way it is. Live with it or leave it.

"And you couldn't care less about me, my dear.
Miss foolishness..."
The Hobos