|
Aug. 30th, 2007|01:59 am |
|
Vārda vērtība nokritīšot līdz tai, ko maksā par ķieģeli – vienādi par katru, kaut vai tā būtu rinda saikļu; ķieģeli, ar kuru nospraust malas bezvārdu komunikācijas plašumiem – kā ar vecām rūpniecisko atkritumu plāksnītēm savulaik nospraudīja puķu dobes vai kapu kopiņas vai pielika lampai priekšā papīru mapes krāsaino plastmasas vāciņu, lai iegūtu gaismas mūziku, vai gluži vienkārši aizlipināja logu ar krāsainu plēvi vai vēlāk spoguļstiklu – tīri aiz tā iemesla, lai iekšā būtu omulīgāk vai arī cerīgāk, domājot par to, ka bezvārdu komunikācija kaut kur arī beidzas un kas viss sākas aiz tās. |
|