|
Aug. 24th, 2007|05:10 pm |
staigāju pa visu māju ar savu aizperēto sakāmo, mēģinot atrast kaut vienu klusu stūrīti, lai to pateiktu. bet man vislaik kāds skatās pār plecu. es pieķeru, ka pati jau lamāju skaļi to bērnu, kurš vislaik prasa, 5as reizes atkārtojot to pašu - var es pārspraudīšu vadu? var šito dziesmu? a, kas ir tas sarkanais, kas pasvītro vārdus ekrānā? a, kāpēc tu slēdz istabai durvis? ver vaļā! a, priekš kam tu tur sēdi pie tā kompja? (to jau vairs ne jau sīkais prasa, bet lielie) ko tu tur dari? ko tu tur raksti? a, nafig? darīt nav ko?
es tūlīt niršu uz galvas no augšējā stāva puķu dobē. es jau slimoju, jau raudu, bet tik un tā man nedod ne sekundīti miera. cilvēkam, kurš tikko atgriezies no klusuma valstības, tas ir iznīcinoši. |
|