| |
[May. 3rd, 2009|04:58 am] |
|
vakar pie ugunskura - sēžot vienā no četrstūra dārziem tādā četrstūros sadalītā ciematā, kur no katra četrstūra kūp pa dūmu strūkliņai - sēžot četratā pie degošas ogļu kastes ar 2 alus un 2 šņaba glāzītēm un cilājot ritmiski šīs glāzes ar visur redzētiem, gadu desmitos atstrādātiem žestiem paaudžu paaudzēs un četrstūru četrstūros.. es jau saprotu, ka mēs gribējām tikai izlikties, ka mums arī interesē hokejs un mēs spējam bez iebildumiem dzīvot arī sīkpilsoniski banālo dzīvīti. taču |
|
|
| |
[May. 3rd, 2009|05:06 am] |
patiesībā. realitātē. mums jau nebija nekā cita un tas, kas bija, bija ļoti daudz. un tas pats - ne mūsu, bet vecāku. un pat ne mūsu vecāku, bet citu. pasaulei, kurā mēs dzīvojam, lecamies, kritizējam, stādām mērķus un uzdzīvojam ir tik pat gaistoša forma kā popmūzikai, tai nav nekāda fiziska pamata, nekā. nu vai romantiskākā skatījumā tā pasaule ir mūsu mīlestība - kā tāds loks kurā mēs viens no otra maksimāli izzīžam ideālus, līdz paliek pie galdiņa sēžot divas nesvaigas, izžmiegtas ērkšķogu mizas. cilājot glāzītes. divas alus un divas šņaba.
un tad tumsā atskan balss, kas pieder kādam no mums: laidiet mani ārā!
un kāds aiziet istabā raudāt, kāds asaras norij un aizminās tumsā, kāds turpina vājprātīgi smaidīt un izlikties piedzēries. |
|
|