| |
[Jun. 14th, 2008|05:44 pm] |
|
rīts mani pārveda pār upi uz stieņa, bet kad jau modos, melnas raganas plosīja dvēseli un plivināja savu mantō acu priekšā. vārtījos pa grīdu, locījos sāpēs, tupēju kailā betona kaktā uz vannasistabas grīdas. sēju svārkus ap vidukli, sēju ap galvu, bet piecelties nevarēju, izvēmu visu ļaunumu, un pēc agonijas sākās atdzimšana: tur, kur ķēvei aug krēpes - no pieres un pa visu muguras izliekumu man sāka dīgt zelta gaismas stari, kas nu jau tik asi kā cirvis un mirdz. ja es savilkšos kamoliņā, mani varēs mest kā uguns bumbu, kā nindzas nāvējošo zvaigznīti. |
|
|