Mīļās meitenes, Velga, Ieva,
Kā tur ir?
Austra, stāsti,
vai atsūti skaistu sapni, un saki,
vai apziņa pastāv ārpus telpas?
Vai tavs vārds tev vēl kaut ko nozīmē, Virdžīnij?
Silvija, Sāra, vai kaut kas ir palicis pāri?
Vai tur kaut kas ir, dārgā Anne?
Vai pastāv mūžība?
Violeta, vai atceries ceriņus?
Elīze, Assia, Unika, jūsu vārdi
nav aizmirsti, Irina, pat ja pastāv tikai taustāmā pasaule,
un aiz tās nav nekā, tikai tukšums,
uz pasaules turpināšanās
ir piesaistīta vārdam, ne ķermenim,’
Žanna, cik skaists vārds, Eleonora – gandrīz kā manējais,
tas ir briesmīgi, tā nevajadzēja notikt,
saproti, Marta, bet varbūt man ir aizspriedumi.
Par spīti tam pasaule notiek ārpus morālās skalas,
ārpus melna un balta,
nav ne elles ne paradīzes, vispār nekā konkrēta nav
un neviens nekad nepateiks pareizo atbildi,
jo neviens nestāv otrpus šai ņirbēšanai.
Man pašai būs jāizdomā, ko es šeit daru.
