Odze

Define 'pavasaris'

Tue, 21 Mar 2017 08:21:08 GMT

Ziemas zābaki nolikti skapī, un to vietā apritē atdzimst uzpucēti un ieeļļoti gumijnieki. Tas ir mans pirmais zīmīgais solis projām no ziemas drēgnuma un bezcerības. Otrs solis, protams, ir mazohistiska pavasara tīrīšana - jo tev nebūs šajā skaistajā gada periodā kā cūkai dzīvot! :>
Citās ikdienišķajās dimensijās - es varētu vēl ilgi šitā pa mājām slinkot un būt ekonomiski neaktīvs liekēdis. Pietam, ja VID visu laiku smuki kontā ieripina pa porcijai no iepriekšējo gadu čeku naudiņām. Bet pats lieliskākais aspekts šādā dzīvē ir tā samilzusī skepse un piesardzība pret jaunajām potenciālām piesaistēm darba tirgum, radot sajūtu, ka beidzot sāku prioritizēt sevi, nevis to, ko 'man vajadzētu' un 'būtu nepieciešams' vai kas ir 'vienreizēja iespēja'. Iekšiņa visu pasaka priekšā, tikai jāiemācās klausīties un paklausīt, lai pēc neilga laika jau atkal neattaptos kārtējā riņķa danča viducī.

2016ais, ej taču beidzot projām!

Sat, 31 Dec 2016 19:57:49 GMT

Nē, tiešām! Nu cik viens cilvēks var pavilkt visu šī ārprātīgā gada atnesto rūpaliņu? Pietiks! Dodiet nākamo. Ļaujiet no jauna atsperties un ieelpot.
Šis gads man ir pierādījis, ka bailes nav īstas - ka, pasperot soli sāņus, tu neiekrīti bezdibenī, bet gan uzsāc ceļu citā, ne mazāk aizraujošā, virzienā. Bet tas nenozīmē, ka jaunais ceļš ir viegls, pārliecības un drošības sajūtas pildīts. Tā ir kā staigāšana pa virvi, tomēr vairs nebaidoties no kritieniem. Vēl šis gads ir bijis sevis pārvarēšanas un pārvērtēšanas gads. No 'kāda' kļūstot par 'neko' un atpakaļ, lai saprastu, ka īstenībā mani definē pavisam kas cits. Patiesi pārsteidz arī iekšējo balsu spēks - tās vienmēr nostrādā īstajā brīdī un liek pieņemt pareizos lēmumus. Jā, liekas, ka šajā gadā izpaudās Likteņa vara. Pakļaujos, ļaujos un pateicos.
Bruņojusies ar siltu ābolu sulu, uz ziemu resnumā uzēdušos kaķi un miegainu vīrieti pie sāniem, pacietīgi gaidu maģisko pusnakti. Esmu gatava nākamajam raundam.

Back to business

Fri, 04 Mar 2016 11:55:16 GMT

Tā, tā, tā. Dīvainais 'sēžu mājās un izliekos, ka strādāju pie sava pētījuma' mēnesis nu godam būs piebeigts. Galvenie rezultāti un atziņas?
- izdarīju maz, bet pietiekami
- ļoti patīk neko [tiešām, pilnīgi neko] nedarīt. Un vēl patīk tā sajūta pēc tam. Kā ilgs, bet maigs pašapskāviens un silta buča uz vaiga.
- pārāk daudz laika skaļām domām, kuras bez ierasto problēmu klātbūtnes dzīvē neprotu apslāpēt
- jo ikdiena ir saspringtāka, jo vairāk paspēju paveikt arī savā labā. Piemēram, vingrot. Normālā darba režīmā ātrais vakara võrkauts ir kā likums, un līdz ar to bija radusies arī naiva cerība par to, ka nu tik šomēnes būs fitnesa augstienes un absolūts tonuss! Yeah, right. Rezultāts - mēnesis nevīžības pret sevi visos iespējamajos veidos.
- ik dienu ir nepieciešams doties ārpus mājas un kaut attāli socializēt. Dienās, ko spītīgi pavadīju mājās, ļoti izjutu šīs norobežošanās sekas. Varbūt būtu citādi, ja es pati spētu radīt sev vairāk ikdienas, vairāk nianšu un mazo notikumu, bet tam tad nepieciešami citādi apstākļi un arī savādāka attieksme pret dzīvi. Cita veida cilvēks.
- man dzīvē nav paveicies vai arī vnk esmu visu totāli sačakarējusi, jo man apkārt trūkst tādu cilvēku, ar kuriem kopā tiek gūtas visas pozitīvās cilvēku komunikācijas emocijas,bet tajā pašā laikā netieku vaļā no cilvēkiem, kas mani [apzināti vai neapzināti] moka un grauj. Un, neskatoties uz visa sarežģītību, ļoti novērtēju un mīlu AV, kurš ir vienīgais, kas spēj man palīdzēt izdzīvot visai brutālo ikdienu, nesagraujot sevi arī pašai. Es ļoti ceru, ka viņš zina un jūt, cik ļoti daudz man nozīmē.
- redzu savu personīgo izaugsmi laika gaitā. Esmu nedaudz vairāk sapratusi, kas ir tās lietas dzīvē, kurām ir nozīme. Mazāk sevi šaustu par neatbilstību pašas standartiem. Bet joprojām baidos sapņot par nākotni. Šķiet, ka nedrošība nepazudīs nekad.
- šobrīd dzīvē ir vieta pārmaiņām. Turklāt jūtu, ka tās tuvojas. Visu laiku iekšā tāds nemiers par to, ka, iespējams, tagad būtu jārīkojas. Piemēram, jānomaina darbs - tā būtu tāda tīri neko sev pārmaiņa. Gribētos jau arī bērniņus, bet nedrīkst, un pēc šī visa bail arī. Par pēdējo domāju un skumstu bieži. Pārāk bieži.

Back on track

Wed, 17 Feb 2016 14:04:48 GMT

Situ, laužu un dzenu prom emocionalitāti, nedrošību un allaž klāt esošās bailes no sevis. Cenšos kļūt par citu cilvēku - tādu, kura iecienītākā nodarbe nav aizrautīga pašdestrukcijas praktizēšana jebkurā dzīves situācijā. Un tas ir tieši tik smieklīgi, lai process tiktu iegrāmatots arī te. Well, we'll see... :)

Un saka, ka es pārāk daudz domājot, pārāk daudz analizējot un meklējot iemeslus. Bet kā gan lai tam pretojas, ja prātā ir tik ļoti daudz nebeidzamu mono- un dialogu, tik daudz ko ar sevi apspriest un iztirzāt.. Un šajos dialogos ir arī tik daudz tematiku, kuras pat pašai savā prātā ir bail pārcilāt, jo zinu, ka tās ir tās sāpīgās vietas. Tās ik dienu rūpīgi pārklāju ar ērtu un praktisku nedomāšanas sedziņu. Un tas viss tādēļ, lai vienkārši nedomātu. Tādēļ man ir tik daudz istabas augu - lai ir, par ko rūpēties un priecāties vienkārši tā. Tādēļ atrodu sev muļķīgas aizraušanās kulinārijā vai neprasmīgos rokdarbos - lai darbīgo prātu nemanāmi un bez nožēlas pārņemtu tukšas domas. Tādēļ noroku sevi darbā - lai prāts ir aizņemts ar domām par pašas dzīvei mazbūtisko, to nesāpīgo domu daļu. Un tā es pati sevi notrulinu. Jo kas gan var būt trulāks par bailēm pašai no sevis?

Karoče, pienāks diena, kad ar lielu blīkšķi sajukšu prātā, un nesakiet, ka nebrīdināju.

Ta-dā

Fri, 19 Sep 2014 09:56:33 GMT

Nu ko, ja jau skrituļslidas nopirktas, tad atliek vien iemācīties ar tām rīkoties...
Un pamazām jāsāk pierast pie domas par noberztiem elkoņiem un sadauzītu dibenu.
Cha-cha-challenge!

Prieks

Fri, 19 Sep 2014 07:34:15 GMT

Pēdējā laikā esmu mērķtiecīgi apzaļumojusies un ietinusies priekā. Tajā mazajā, siltajā priekā, ko sniedz katrs no jauna izdīgušais lolojuma asniņš vai lapiņa. Jā, un man liekas, ka viņi jūt šo prieku un atbild tam ar vēl sirsnīgāku zaļošanu. Jo prieks vairo prieku.
Ak, ja man būtu vēl kāda brīva palodze... :]

Nerunāt

Fri, 12 Sep 2014 08:24:22 GMT

Jau sen esmu iemācījusies klusēt par sev svarīgo. Bet joprojām neesmu iemācījusies risināt problēmas, nevis paslēpt tās zem darbu kalniem.
No vienas puses - ir taču tik jauki manipulēt ar sajūtām un testēt savas tolerances robežas.
Meklēju jēgu. Neatrodu.

Viela pārdomām

Fri, 05 Sep 2014 14:57:45 GMT

Dienas vidū saņēmu pārāk dīvainu zvanu. Pirms vairāk kā 6 gadiem eksistējošā bojfrenda tēvs vaicāja, vai vēl esmu brīva un uz noliegumu atbildēja ar nopūtu par to, ka toreiz izšķīrāmies.

>>> Wow wow wow! <<<

Un kā man to tagad saprast?
Protams, ka ne jau aiz labas dzīves viņš man te tā pēkšņi izdomāja piezvanīt. Gan jau mana dārgā ex dzīve kopš tiem laikiem ne par grādu nav mainījusi kursu ar visām no tā izrietošajām sekām. Jā, es spēju viņu savākt. Un jā, es nevēlējos to darīt, kā rezultātā viss likumsakarīgi beidzās, es uzelpoju atvieglojumā un sveicu dzīves atkalatgriešanos. Bet viņš? Gan jau, ka ieņēma ierasto nabadziņa pozu un turpināja sevi slīcināt dzirā. Tas gan ir tāds mans pieņēmums, vaigā neesmu viņu skatījusi jau vairākus gadus, pietam visai apzināti. Pieļauju, ka gan jau tagad tajpusē ir kaut kāda krīze, bet neuzskatu, ka man kaut mazākajā mērā būtu uz to jāreaģē. Savas atbildības mandātu jau sen esmu nolikusi. It kā.

?

Mēs visi atstājam nenoslēpjamas pēdas.

Mon

Mon, 24 Feb 2014 16:08:04 GMT

Šī ir briesmīga 1diena. Nē, tiešām.
Miegs, slinkums un vienaldzība ir mani šīsdienas labākie draugi.

GER

Thu, 13 Feb 2014 20:43:31 GMT

Esmu atpakaļ nemājās. Sagaidīja ierastās noskaņas - pelēcīgums, lietus un vientulība. Un tik daudz nožēlas par aizgājušās nedēļas netīši izniekoto laiku un iespējām.
Atgriežos savā pārdomu un apzināta mazohisma pasaulē.

Puss

Thu, 30 Jan 2014 14:44:10 GMT

Ar katru dienu saule kāpj arvien augstāk, bet mans organisms vēl joprojām tiecas pēc tumsas. Miegainums, tas nebeidzamais miegainums! Liekas, ka esmu nokavējusi ziemas miegu. Tādēļ šodien bezkaunīgi atļaujos slinkot, mhm.

Bet šovakar jāskrej uz vietējo andeli-mandeli. Good. Šodienas limits 50 eiriki :]

Kopumā dalītas emocijas.

Kaudze

Sat, 25 Jan 2014 18:04:41 GMT

Nopirku lupatu kaudzi. Pat tas nespēj man likt justies kaut par kripatiņu labāk.

Nē

Sun, 19 Jan 2014 19:10:38 GMT

Ir tāda balss tur dziļi, dziļi iekšienē, kas pie katras mazākās izdevības kliedz: "Bēdz, muļķe!"
Bet ko tad es, muļķe. Naiva, absurdu cerību pārņemta muļķe. Patiesības dzirksteles sprāgst acīs, bet es joprojām dzīvoju un tiecos pretī utopiskajai nākotnei, kurai - pati labi saprotu - nekad nebūs lemts piepildīties.
Un ko gan līdz saldi vārdi, un konvulsīva māšana ar galvu, ja darbi - ak, tie darbi - dodas pavisam citā virzienā?
Un kā es varu uzticēt savu dzīvi kādam, kurš pie katras izdevības tiecas mani iesprostot?
Es nevaru. Vienmēr ir jāatstāj atkāpšanās iespējas. Tas ir tikai godīgi.
Kas neriskē, tas nedzer šampanieti? Hmm tā vien liekas, ka šampanietis man nav paredzēts.

Atceries taču - cilvēkus nevar izmainīt!

Nedroši

Fri, 17 Jan 2014 19:09:25 GMT

Vientulīgs vīns un plānā filma. Jauki tā atļauties nedarīt neko [sabiedrībai] noderīgu.
Šodien ļoti daudz pārdomu. Par slāptajām un ne tik slēptajām vēlmēm un ilgām, par nākotnes plāniem, par likteni un nepareizu izvēļu izdarīšanu. Neesmu no tiem cilvēkiem, kurus pārmaiņas dzen ārprāta bailēs, man tās laiku pa laikam pat ir vitāli nepieciešamas. Tomēr, kā lai nebīstas, ja runa ir par patiesi lielām pārmaiņām vai fundamentālām izvēlēm? Ja nu riskējot ieripo grāvī? Bet ja nu ieripo grāvī neriskējot? Un cik ļoti es varu paļauties pati uz SEVI? Un vispār, šeit es sevi nedzirdu. Nu vismaz to sevi, kas dziļi iekšienē, kodolā.

Knakts

Tue, 14 Jan 2014 21:43:32 GMT

Šodien tik ļoti raustījās acs nervs, ka nespēju normāli pastrādāt. Knapi izdīvoju šo dienu pie pc, tādēļ rītdienu paņēmu brīvu. Be the peace you seek.
Un šonakt reāli murgoju. Es te vispār murgoju (vai sapņos redzu kaut ko pārāk dīvainu) gandrīz katru nakti.

Lolojumi

Fri, 10 Jan 2014 10:44:40 GMT

Vakar 'kolēģe' (joprojām mulsinoši) sūdzējās, ka viņai esot bijis jāapmaksā dēla parāds par intīmpreču iegādi. Akmansdievs. Šis ir tas gadījums, kad īsti nesaproti, vai korektāk būtu smieties vai izteikt visdziļāko līdzjūtību.
Un tad otra 'kolēģe' steidzīgi centās labot situāciju, apgalvojot, ka šāda veida informācijai nekādā mērā nevajadzētu ietekmēt manu kādreizējo lēmumu par pēcnācējiem. Jā, es zinu, cuz we all fail eventually.

Bīdu tekstu

Fri, 10 Jan 2014 10:36:07 GMT

Tūliņ manā acu priekšā uzziedēs narcise - pirms pāris stundām vēl bija tikai zaļš pumpurs, tagad tas jau piebriedis un ieņēmis raksturīgo krāsu, un dienas beigās jau visādi var gadīties..

Kāpēc es te tgd rakstu? Tāpēc, ka būtu jāraksta kas cits, bet ir tik ļoti vienalga (nē, drīzāk - nepatīk), ka nespēju no sevis izspiest kaut vienu sakarīgu frāzi par tēmu, un kur nu vēl svešā mēlē. Bet tāds jau ir tas ceļš cauri ērkšķiem uz zvaigznēm - jo ātrāk un nesāpīgāk tiksi galā ar draņķībām un savāksi visus nepieciešamos bonusus, jo drīzāk tiksi nākamajā līmenī. Līmenī, ko es iztēlojos kā visaptverošu personīgo piepildījumu un mieru, kurā nav pat kripatiņas nožēlas par garām laistām izdevībām, nepiepildītu potenciālu un nedzīvošanu kopumā. Mājās. Bet šobrīd esmu Mario.

Brīvajā laikā baudu vientulību. Nez, cik bieži dzīvē vēl gadīsies būt tā - tikai pašai sev. Tā, ka dzirdi katru savu sirdspukstu, katru domu izvērt aizraujošā iekšējā diskusijā, ievēro pati savus likumus, dāsni apbalvo sevi par pašai nozīmīgiem sasniegumiem un esi līdz visiem dziļumiem sava. Bet, protams, periodiska vājuma brīži uzbur ilgpilnu ainu Mein Schatz skavās. Mājās. Bet tur tagad ziema. Diez ka sokas maniem istabas augiem?

Te ir savvaļas zaķīši. Pāris esmu sastapusi ceļā uz 'darbu' (aizvien mulsina, kāds vārds būtu jālieto šajā gadījumā). Pirmais dikti izbiedēja, jo likās, ka rīta agrumā būs kas nelāgs ar uztveri atgadījies. Otrs bija sabraukts.

Ceru, ka te pavasaris atnāks agrāk. Pēc pusotra mēneša būtu jauki.

60 m2

Mon, 13 May 2013 09:37:31 GMT

Jūtu, ka ne brīdi neesmu līdz galam laimīga, bet, sasodīts! Kā lai zinu, ka vispār spēju būt laimīgāka? Kā lai zinu, ka šis nav manas laimes izjūtas augstākais punkts vai arī zemākais purvs? Un ja nu tur ārā zāle patiešām ir zaļāka? Realitāte kā smacīgi dūmi griežas un vērpjas, nemitīgi spiežot pie zemes un slāpējot elpu. Turpināt veģetēt ar sapni par citādu nākamību vai arī lekt, riskējot ievelties aizā un zaudēt to pašu mazumiņu?
Protams, var jau arī turpināt nedomāt, bet kas tad īsti padara mani par cilvēku?
Bāc, ko es daru?! Šī taču ir mana dzīve!

Gals klāt

Sat, 22 Dec 2012 18:02:39 GMT

Pērnajā gadu mijā ko sev nosolījos ar cinisku piezīmi par par kārtējā pašdestrukcijas paņēmiena izveidi. Bet nu jā, pienācis laiks saskaitīt plusus un mīnusus jebšu uzvaras un zaudējumus spēlē pašai ar sevi. Tātad, no minētajiem 30 punktiem šī gada laikā izdevies realizēt 15, daļēji realizēt 2, bet neveiksmi cietušas 13 apņemšanās. Lai gan pati par šo rezultātu neesmu stāvā sajūsmā, jāsaka, ka baigi labi tomēr sanācis. Un jebkurā gadījumā, pat viena realizēta apņemšanās ir solis uz priekšu, bet 15 (kurām gada laikā noteikti plusojas klāt arī vēl citas mazās starp-apņemšanās) - tas jau ir normāls lēciens. Kopumā gan nevarētu teikt, ka šis gads man būtu bijis tas veiksmīgākais - nelielām uzvarām ir sekojuši sāpīgi kritieni un prieki nemitīgi mijušies ar bēdām. Tomēr tik krasas pārmaiņas dažādās dzīves jomās vēl nebiju piedzīvojusi nekad.

Ko es gaidu no nākamā?

Pamatīgumu, stabilitāti un nesatricināmu virzību uz tālajiem un ne tik tālajiem mērķiem.

Un prieku, pašpietiekamību, izaugsmi, aizrautību un sirds siltumu mīlot un esot mīlētai.

Kā arī piedzīvojumus, krāšņas emocijas un neaizmirstamus brīžus.

Viss. Pietiks. Ar to būs gana.

Sniegs un tā

Fri, 26 Oct 2012 18:54:46 GMT

Pēdējās dienas jūtos kā apmaldījusies trijās priedēs. Klupdama un krizdama, riņķoju ap vienām un tām pašām problēmām un sajūtām, nerodot ne pienācīga risinājuma, ne mierinājuma. Gribas lai viss būtu labi. Gribas visiem būt labai un aumaļām sēt mieru un labsajūtu, bet, acīmredzot, ne visa vara gulst manās trauslajās rokās. Tomēr labi, ka vienmēr eksistē avārijas izeja, plāns B. Kārtējā kafija, psiholoģisks vairogs, silts kaķis pie sāniem un citur klejojošas domas will do the trick.

Aizved mani mājās

Thu, 13 Sep 2012 19:04:27 GMT

Šis ir patiešām brīnišķīgs brīdis, lai izteiktos. Lietaina vakara krēsla Polijas mazpilsētā pēc vientulīgās pārdomās un reizē arī neizbēgamā komunikācijā pavadītas nedēļas prom no visa, kas svarīgs, mīļš un savs. Jā, tieši tie brīži, kad mirklīgi esi kā izgriezts laukā no savas parastās dzīves, un tādēļ spēj uz to paraudzīties no malas daudz reālistiskāk, nekā ierasti un tās sarunas, kas tīras pieklājības pēc veidojas ar nepazīstamiem cilvēkiem, ar kuriem droši vien nav pat ne mazākā vienojošā elementa - tieši šīs ir tās lietas, kuru dēļ, neskatoties uz sev piemītošo nīgrumu un nepatiku pret neērtībām, aizvien ļaujos izaicinājumam iekarot svešas zemes arī praktiskos nolūkos.
Un tagad ir daudz vielas pārdomām.
Ar savu straujo dabu, kas droši vien izpaužas arī pašai neredzamās, bet citiem jaušamās ārišķībās, neiederos šajā kārtīgo un nosvērto zinātnes pārstāvju pasaulē. Un, atklāti sakot, man nekādi nav skaidrs, kā intensīvas darba rutīnas vidū var aizbraukt komandējumā ārvalstīs, un arī tad turpināt runāt tikai un vienīgi par darbu - vismaz tā nu tas ir pieņemts. Bet tas taču ir tik briesmīgi, ja tu dzīvē esi tikai lielisks zinātnieks, bet tukšs cilvēks! Un mani novērojumi tieši tādi arī ir - vidējais zinātnieks ir tukšs, nervozs, vientuļš, nožēlojams un nelaimīgs cilvēks. Protams, ir arī bariņš pārstāvju virs un zem vidējā, kas, manuprāt, ir tas, kur vēlētos būt arī es - vai nu cilvēks, kas dara un gūst patiesus panākumus ar prieku un aizrautību, apvienojot to ar citiem dzīves priekiem, vai arī, reālistiskāk - cilvēks, kas dara ar prieku un aizrautību, vienlaikus pelnot naudu un apvienojot to ar citiem dzīves priekiem. Visa dzinējspēks ir prieks, un prieks vairo prieku.
Jau otro reizi satiku igauņu meiteni Kairi, kas varētu būt pelēkuma un naivuma etalons, bet man vairāk asociējas ar dēli, kas neko sliktu nedomādama, kautrīgi piesūcas un smacē ar savu čīkstēšanu un visaptverošo pelēkumu. Cik tieši izmisušai ir jābūt sievietei, lai teju svešam cilvēkam krautu virsū savas nedienas un raizes? Manī tas raisa paniku. Kās ir tā mērķis? Plika uzklausīšana? Vai arī no manis tiek gaidīta absolūta iedziļināšanās un jēgpilnu padomu/risinājumu izvirzīšana? Un kurā brīdī un kurš tieši pieņem lēmumu, vai otrs cilvēks - šajā gadījumā es - vispār šajā spēlē vēlas piedalīties? Atvainojiet, bet mani tas neinteresē, jo ir pašai sava dzīve, par ko satraukties un rūpēties, tādēļ lūdzu nezodziet manu dārgo laiku! Un, arī tad, ja par to netiek skaļi runāts, nebūt nav tā, ka tiem, kuriem cituprāt 'iet labi' vai 'veicas' vai tamlīdzīgi, nemaz nav savu raižu - ir tikai jāspēj tās otrā cilvēkā saskatīt. Un tas, ka es 'esmu tik brīva' un 'pašpārliecināta' un 'aktīva' drīzāk ir tikai tādēļ, ka to vēlas saskatīt - šajā gadījumā saskatīt manī to, kas trūkst pašā. Ko es? Es apbrīnoju šādus cilvēkus, jeb drīzāk to spēju izdzīvot.
Bet par laimi apkārt ir arī cilvēki, kur eksistence neliekas tik apšaubāma un nožēlojama. Tie ir cilvēki, kas izstaro ne tikai iepriekš minēto prieku, bet arī to īpašo mazo lietu laimi. Cilvēki, kas spēj novērtēt to, kas viņiem ir, pat tad, ja tā ir pavisam nedaudz, un pārvērst šīs pozitīvās emocijas tīrā laimē. Pamazām cenšos to iemācīties un saprast lietu patiesās kvalitātes un vērtības. Un izrādās, ka man apkārt ir tik ļoti daudz mīlestības, manī ir tik daudz mīlestības..

?

Mon, 23 Jul 2012 18:08:21 GMT

Jūtos kā liela un izteiksmīga jautājuma zīme. Dzīvoju uz ļodzīgas laipas starp divām mājām, strādāju miglā tītu darbu un turpmākos 3 gadus plānoju veltīt tam, ko līdz galam tā arī nesaprotu. Tas ir kā mērķtiecīgs gājiens purvā, kurā veiksme ir vienīgais veids kā patverties no neskaitāmajiem akačiem. Nemainīgs ir tikai Jodiņš un nebeidzamās galvassāpes.

destr

Mon, 18 Jun 2012 18:18:46 GMT

Visapkārt jaušamas pārmaiņas, kuru virpulī šķietu iestigusi kā dziļā, neizbrienamā sniegā. Neprotu novērtēt savu dzīvi, to kas man ir dots jau kopš pirmsākumiem, to, ko laika gaitā esmu jauši un nejauši ieguvusi un pati uzbūvējusi. Brīžiem liekas, ka es spētu visai tagadnei pārvilkt treknu svītru, sākt no jauna, no pilnīga nekā, un tik un tā pašai šķistu, ka virzības nav gana ne apmēros, ne dinamikā. Tā vien liekas, ka esmu no tiem ļaudīm, kam jālīmē uz spoguļa lapiņas ar uzrakstiem 'nomierinies, viss jau tāpat ir ļoti labi' - jo tad, ja neviens (pat pašas spoguļattēls) to nepateiks, pati nekad to tā arī neapjautīšu. Un man ir patiesi bail dēļ šīs nemitīgās tiekšanās pēc kaut kādas mistiskas pilnības palaist garām to pilnību, kas ir vienīgā un patiesā, bet tik ļoti trauslā, un nāk pati par sevi ne saukta, ne gaidīta. Man ir bail no manis pašas, no vienmēr pavadošās destrukcijas.

Viensdiviviensdivi

Sat, 19 May 2012 09:42:37 GMT

Šodien ir tāda dramatiska diena. Tikai tamdēļ, ka prasās pēc drāmas vai vismaz kripatas kā sirdi sažņaudzoša un dvēseli sabradājoša. Pēc lokālas ziepju operiņas ar Estrelitas cienīgiem pārdzīvojumiem, lai sajustu sevi pilnīgi - miesu, būtību, sūtību. Ar riteni no visa spēka ietriekties ietves apmalītē un pārsist celi, lai spridzina sāpe, bēda, rūpe un raize. Iesist pļauku, lai nomāc vaina, kauns un bezspēcība. Vai kā citādi sajust visu ikdienas pelēcībā izdilušo krāšņumu un daudzveidību.
Vai arī vienkārši aizmirsties - ierušināt pēdas pludmales smiltīs un iegrimt visvientulības jūrā. Un nekad vairs neatgriezties.

dusmīga

Wed, 25 Apr 2012 16:56:26 GMT

Šodien esmu tik ļoti, ļoti, ļoti dusmīga! Pietiek ar vienu niecīgu darvas pilienu, lai sabojātu visu līdz riebumam un vēl vairāk. Tik tiešām ir tādi cilvēki, kas būtu pelnījuši tikt iedzemdināti atpakaļ un par kuru nepārdomāto eksistenci veselām nācijām būtu gadsimtiem jālūdz pasaulei piedošana. Bet es neko, es jau esmu kārtīga dāma un pieklājīgi klusēju, apvaldot tik ļoti kārdinošo vēlmi sadot pa seju, sabradāt un nolīdzināt līdz ar zemi. Un dziļi sirdī glabāju ticību, ka visi tie, atvainojos, sūdi, kas spēj no viena cilvēka nākt ārā, reiz ar tādu pašu sparu gāzīsies atpakaļ viņa virzienā.
Esmu runājusi. Palika labāk.