|
11. Apr 2009|21:46 |
Šodien biju arī 2 stāvus zem zemes. Kā kurmis, neredzot ne soli uz priekšu, ne atpakaļ, cerot uz biedru pasviestu gaismas staru, un neveikli taustoties gar glumajām sienām, turējos kā vīrs, un izstaigāju. Mitrajā gaisā aizķepa nāsis un sāpēja galva, kā arī brīžiem uznāca tāds kā klaustrofobisks nemiers, bet I did it! Tagad pāri palicis tik patīkams nogurums un plāni par nākamajām reizēm.
Bet vakar es krāsoju olas :)
Un dzīve atkal sāk patikt nedaudz vairāk. Rosība, kņada, piedzīvojumi un pārdzīvojumi. Un tas nekas, ka ikdienā lielākoties neviena, neviena nav blakus - esmu iemācījusies arī pati tā, lai patīk un ir labi.
Un ir labi.
|
|