| Back on track |
17. Feb 2016|15:14 |
Situ, laužu un dzenu prom emocionalitāti, nedrošību un allaž klāt esošās bailes no sevis. Cenšos kļūt par citu cilvēku - tādu, kura iecienītākā nodarbe nav aizrautīga pašdestrukcijas praktizēšana jebkurā dzīves situācijā. Un tas ir tieši tik smieklīgi, lai process tiktu iegrāmatots arī te. Well, we'll see... :)
Un saka, ka es pārāk daudz domājot, pārāk daudz analizējot un meklējot iemeslus. Bet kā gan lai tam pretojas, ja prātā ir tik ļoti daudz nebeidzamu mono- un dialogu, tik daudz ko ar sevi apspriest un iztirzāt.. Un šajos dialogos ir arī tik daudz tematiku, kuras pat pašai savā prātā ir bail pārcilāt, jo zinu, ka tās ir tās sāpīgās vietas. Tās ik dienu rūpīgi pārklāju ar ērtu un praktisku nedomāšanas sedziņu. Un tas viss tādēļ, lai vienkārši nedomātu. Tādēļ man ir tik daudz istabas augu - lai ir, par ko rūpēties un priecāties vienkārši tā. Tādēļ atrodu sev muļķīgas aizraušanās kulinārijā vai neprasmīgos rokdarbos - lai darbīgo prātu nemanāmi un bez nožēlas pārņemtu tukšas domas. Tādēļ noroku sevi darbā - lai prāts ir aizņemts ar domām par pašas dzīvei mazbūtisko, to nesāpīgo domu daļu. Un tā es pati sevi notrulinu. Jo kas gan var būt trulāks par bailēm pašai no sevis?
Karoče, pienāks diena, kad ar lielu blīkšķi sajukšu prātā, un nesakiet, ka nebrīdināju. |
|