| Viela pārdomām |
5. Sep 2014|17:43 |
Dienas vidū saņēmu pārāk dīvainu zvanu. Pirms vairāk kā 6 gadiem eksistējošā bojfrenda tēvs vaicāja, vai vēl esmu brīva un uz noliegumu atbildēja ar nopūtu par to, ka toreiz izšķīrāmies.
>>> Wow wow wow! <<<
Un kā man to tagad saprast?
Protams, ka ne jau aiz labas dzīves viņš man te tā pēkšņi izdomāja piezvanīt. Gan jau mana dārgā ex dzīve kopš tiem laikiem ne par grādu nav mainījusi kursu ar visām no tā izrietošajām sekām. Jā, es spēju viņu savākt. Un jā, es nevēlējos to darīt, kā rezultātā viss likumsakarīgi beidzās, es uzelpoju atvieglojumā un sveicu dzīves atkalatgriešanos. Bet viņš? Gan jau, ka ieņēma ierasto nabadziņa pozu un turpināja sevi slīcināt dzirā. Tas gan ir tāds mans pieņēmums, vaigā neesmu viņu skatījusi jau vairākus gadus, pietam visai apzināti. Pieļauju, ka gan jau tagad tajpusē ir kaut kāda krīze, bet neuzskatu, ka man kaut mazākajā mērā būtu uz to jāreaģē. Savas atbildības mandātu jau sen esmu nolikusi. It kā.
?
Mēs visi atstājam nenoslēpjamas pēdas. |
|