| distraction |
23. Mar 2011|20:59 |
Līdz ar jauniegūto amatu atnākusi sajūta, ka tas, ko tik ilgi esmu centusies sasniegt, nemaz nav domāts man. Var jau būt, ka ies laiks, un nāks padoms, bet šobrīd nav viegli. Saka jau, ka malacītis un tā, bet pati gan nespēju ar vieglu sirdi noraudzīties uz to, ka tomēr īsti nesanāk tik labi kā gribētos. Liekas, ka neattaisnoju uz sevi liktās cerības - ne savas, ne citu. Mierina vien divas domas - 1. vēl nav bijis tāds gadījums, kad pašai liktos, ka attaisnoju uz sevi liktās cerības 2. tas ir tikai darbs. Galvenais ir nesūkāt dzīvē, bet nesūkāšana darbā ir tikai visnotaļ patīkama blakne.
Nedēļas nogalē braukšu uz 'otrajām mājām', kur gan joprojām jūtos tieši tik pat sveša un lieka, cik pāris gadus atpakaļ. Tomēr aizvien apskaužu turieniešus par izkoptajām ģimenes tradīcijām un kultūru, mazajiem kopīgajiem prieciņiem un māju sajūtu. Tas viss man liekas pārāk tāls, netverams un nesaprotams, lai vispār spētu ciemošanās reizes uztvert kā kaut ko vairāk par 'to do' svētās atrādīšanās vārdā. Un tieši tādēļ nekādu īpašo prieka dzirksti šis pasākums manī nerada.
Periodiski uznāk brīži, kad netieku ar visu galā, un šobrīd [hopefully] uz beigām iet viens no tiem. Aizpampusi, saēdusies visādas draņķības, ar pusslimu kaķi zem krūts, īgna, čīkstoša un ar dzīvi 100% neapmierināta pāraugusi poke-tīne. Jā, tāda es šodien esmu un nepateicīgi spītīgi ignorēju visas tās daudzās labās sajūtamās, taustāmās un jaušamās lietas, kas līdztekus drūmbrīžiem veido manu mazo dzīvi. Pašiedvesma un pašnovērtējums milzīgā mīnusa zīmē.
Bet! Vissmieklīgākais kaķa šķaudienā ir tas 'a-a-a-a' brīdis pirms 'pčū!' - izskatās pēc īsta slienaina rītārda >:) |
|