| Ženjuarī |
19. Jan 2011|19:29 |
Pārņēmusi pēkšņa nostalģija. Biju pie omas parunāt par dzīvi, kā rezultātā sarunājām, ka viņa man iemācīs cept savus īpašos pīrāgus. Tas ir kkas neticams, un pat sirreāls, jo viņas pīrāgu slava iet vismaz pāris jūdzes pašai pa priekšu. Tāpat bija ar otras omītes pankūkām, kas bija manas mīļākās (ar piebildi, ka tradicionāli pankūkas nevaru ciest), tomēr šis noslēpums/triks gan tā arī palika neatklāts. Šie gan ir tikai sīkumi, bet varbūt arī tie lielākie dzīves triki tā arī neatklāti aizies līdzi vecajiem ļaudīm.. Varbūt jau ir aizgājuši?
Bet kopumā esmu priecīga un smaidīga, jo viss visur ir lielākā vai mazākā, bet tomēr kārtībā. Gaidu pavasari un putniņus, saules starus un pastaigas svaigā gaisā.
*Šī dziesma, lai gan pēc citu teiktā galīgi neiet kopā ar manu būtību, ir tā vienīgā, kas pēdējā pusgada or so laikā vislabāk raksturo manas sajūtas un noskaņas. Tirpiņas katru reizi, un varu teikt, ka, jā, šis ir mans un tikai mans. |
|