| I wanna try it your way this time |
17. Okt 2010|12:19 |
Vakar biju īstenās katoļu kāzās. Viss tā pēc pilnas programmas ar dziedāšanu, pātariem, mūķenēm un vēl citām dīvainām (man, kā luterānim, neierastām un pirms tam neredzētām) izdarībām. Bet interesanti, ka pēc tik ļoti reliģiozas ceremonijas un visa no tā izrietošā nav palikusi ne mazākā kāzu vai pēckāzu sajūta. Drīzāk liekas, ka vakar esmu bijusi tādā kā svešu [snobisku] cilvēku dzimšanas dienas pārtijā vai banketā vai.. ai, nu noteikti ne kāzās.
Arī šī nedēļa nesusi fundamentālas, bet pozitīvas izmaiņas turpmākajā dienu ritējumā. Tas laikam nozīmē, ka dzīve iet uz priekšu pa pareizām sliedēm. Pašai jau liekas, ka nekas nekur neiet un nesanāk, un jebkas jauns tikai ienes ikdienā vēl lielāku haosu.. Bet varbūt tā ir pat labāk - iemācīties pielāgoties pārmaiņām un nebaidīties papildināt dzīvi ar ko pagaidām nezināmu. Interesanti, kur būšu pēc pusgada? Un gada? Un diviem? Man, kā visu plānojošam cilvēkam, šāda ēteriska nenoteiktība ir kas pilnīgi nesaprotams.
Bet kopumā šī ir bijusi ļoti jauka rudens nedēļa, kurā paspēts ne tiekai izdarīt daudz vērtīga, bet arī izbaudīt daudz patīkama. Patīk tematiskie meiteņu brīži ar konditorejas meistarstiķiem, patīk laiskie vakari azotē ar skarbi romantisku kino (šoreiz Candy) un pēcāk neizbēgamiem jūtu uzplūdiem, patīk divatā ar mammu iedzert tēju un parunāt par šo un to, un arī neko, patīk darbīgo nedēļu noslēgt ar baseinu un pirtiņu (spaaah haha) un mazmazītiņu sevis palutināšanu, patīk gatavot savam priekam, patīk pucēties arī Viņa priekam. Patīk dzeltenās lapas un dūmu smarža gaisā, arī pirmajiem sniega paveidiem nav ne vainas..
Tomēr, diemžēl, ne viss krāsojas tik rožainos toņos. Ieturot maltīti vienā no iecienītākajām ēstuvēm, uz sienas ieraudzīju prusaku. Tādu leknu, labi barotu. Apetīte ne tiekai acumirklīgi izgaisa, bet arī pārgāja mīnusa zīmē. Turklāt tika atmodināta jau kādu laiku snaudošā paranoja, un tagad ik katrs krikucis, kas kaut kur mājās mētājas, liekas esam brūnais, žiperīgais liekēdis. Uff
|
|