| destr |
[18. Jun 2012|21:05] |
|
Visapkārt jaušamas pārmaiņas, kuru virpulī šķietu iestigusi kā dziļā, neizbrienamā sniegā. Neprotu novērtēt savu dzīvi, to kas man ir dots jau kopš pirmsākumiem, to, ko laika gaitā esmu jauši un nejauši ieguvusi un pati uzbūvējusi. Brīžiem liekas, ka es spētu visai tagadnei pārvilkt treknu svītru, sākt no jauna, no pilnīga nekā, un tik un tā pašai šķistu, ka virzības nav gana ne apmēros, ne dinamikā. Tā vien liekas, ka esmu no tiem ļaudīm, kam jālīmē uz spoguļa lapiņas ar uzrakstiem 'nomierinies, viss jau tāpat ir ļoti labi' - jo tad, ja neviens (pat pašas spoguļattēls) to nepateiks, pati nekad to tā arī neapjautīšu. Un man ir patiesi bail dēļ šīs nemitīgās tiekšanās pēc kaut kādas mistiskas pilnības palaist garām to pilnību, kas ir vienīgā un patiesā, bet tik ļoti trauslā, un nāk pati par sevi ne saukta, ne gaidīta. Man ir bail no manis pašas, no vienmēr pavadošās destrukcijas. |
|
|