| Novembra drūmatskaite |
[20. Nov 2011|16:07] |
* Šogad glābējs decembris ir īpaši gauss savā atnākšanā. Katrai izciestajai dienai par godu ar asumiem gravēju miesā uzvaras zīmi. Būtu lietderīgi ierausties kaktā, sarauties čokurā un, klusi īdot, pārziemot atlikušās [ne]dienas. Bet nē. Pie tam šī gada moka un stress ir tādi viltīgi - virspusēji pati sev un citiem esmu kā rāms ūdens. Tas nešķīstenis slēpjas kur dziļāk, un laužas ārā vien fiziska nespēka brīžos.
* Precēšanās un bērnu ražošanas bums ir uzņēmis jaunus apgriezienus - bet es tik iemalkoju kafiju, iekārtojos ērtāk un 'smīnu bārdā'. Ko vispār nozīmē tik bieži dzirdētais 'pēdējais laiks'?! Nu kā vispār kaut ko tādu kādam drīkst teikt?! Pēdējais laiks precēties, pēdējais laiks bērniem - wtf?! Jēziņ, tas ir tāpat kā gudru seju paziņot, ka kādam ir pēdējais laiks mirt. Drīzāk jau pēdējais laiks dzīves kvalitātes ieguvei - pēdējais laiks glābiņam!
* Notikumi apkārt veicina atkārtoti izvērtēt esošo situāciju, kas, savukārt, jau atkal uzvedina uz 100 un 1u domu par to, ko es varētu darīt labāk. Jāpārstāj taču beidzot pašmānīties un gaidīt sevi pārlieku labāku. Arī šāda esmu laba, un pelēks arī beigu beigās ir krāsa.. Bet vispār liekas, ka tā arī nekad nespēšu sasniegt iekšēju līdzsvaru un pašpietiekamību - spēju vienlaicīgi augt tikai kādā vienā virzienā, nevis harmoniski plesties visā savā būtībā.
* Vakaram nākot, svilst vaigi un gribas kafiju. Drīz iešu slīcināt savu nespēku mandarīnos un miegā, lai rīt jau atkal kāptu vāveres ritenī.
* Kaķis jau atkal kāsē kā vecs, nosalis dzērājonkulis, eh. Jāsamīļo. |
|
|