| Overandout |
[29. Maijs 2011|00:47] |
Jau nakts, bet iekšā vēl visādi nemieri. Tik ļoti, ļoti, ļoti nepacietīgi gaidu rītdienu, kad tikšu projām no visa un visiem. No pilsētas un mājām. Dažbrīd brīnos kā brīžos, kad viss ir tik ļoti piegriezies, spēju saņemt sevi rokās, neapmest graciozu pirueti un nepielikt tam visam treknu punktu. Šobrīd pat domāt ir grūti, jo apnicis un negribas. Kur nu vēl runāt, klausīties vai skatīties. No skatīšanās uz īsu brīdi izdevās izvairīties, jo bija dots uzdevums izjust Rīgu akla cilvēka sajūtām. Tomēr ar runāšanu un klausīšanos gan viss tik ļoti vecajās sliedēs, ka vienīgais glābiņš ir ierausties kaktiņā, klusi raudāt un paciest. Jā, man pietrūkst laika sev pašai - vienatnei, klusumam un domu/jūtu pārcilāšanai. Ir tikai dažas lietas, kas mani spēj patiešām uzlādēt: jūra, meži un rimti vientulīgi vakari. Un tas viss man ir tik ļoti svarīgi, ka ierindojas pašā vērtību skalas augšdaļā. Kā teica nejauši, bet veiksmīgi noķertais Valts Kleins: lielākā mūsu problēma ir tā, ka atceramies nomazgāt seju, kājas un dibuā, bet staigājam apkārt ar netīrām domām. |
|
|