| Rakstāmmašīna |
[5. Dec 2010|11:00] |
| [ | !? |
| | miegs/salkums | ] |
| [ | Skan |
| | vārniņas aiz loga | ] |
Jo vecāki paliekam, jo vairāk un saasinātāk izpaužas mūsu dīvainības un vājās vietas. Mazohisms, bailes, izmisums, nolemtība un padošanās likteņa priekšā. Un interesanti, ka cilvēks, kas klusībā, nevienam neredzot, aizvien sabrūk mazos gabaliņos, to vien dara kā aizgūtnēm stāsta par savām lieliskajām attiecībām, veiksmi un mīlestību pret dzīvi. Tajā pašā laikā tie patiesi laimīgie/apmierinātie tā nedara. Tomēr patiesība tik un tā ir skaidri redzama, bet bez vēlmes un piepūles nelabojama. Tā ir kā spēle, kā riņķa dancis - nebeidzami ģenerēt emocijas, sāpes, vientulību, jo tas piešķir dzīvei īpašu garšu un dinamiku. Vispār šis man ir samērā tuvs un reiz bieži caurstaigāts lauciņš, tomēr miers ir daudz vērtīgāks un sniedz iespēu izbaudīt pavisam citas notikumu nianses.
Man liekas, ka mēs vairs neprotam priecāties. |
|
|