| lāstekaliņa |
7. Mar 2010|16:57 |
Šī bija kultūras pasākumu nedēļa. Redzēti gan laikmetīgie danči blondās Princeses izpildījumā, gan senjosenas īsfilmas, gan pensionāru tusiņš, kā arī dzirdēta tumša, tumša mūziciņa. Jā, beidzot biju Elektrā - ak, sajūsma, sajūsmiņa! Uz turieni es pavisam noteikti vēl kādu reizi aiziešu. Pofiguzko - kaut vai vienkārši salstot baudīt atmosfēru. Bet atpakaļceļā, naktī ēdot burgerus Zaķusalā, redzējām saltu miglu. Nevis pie pašas zemes, bet gan pāris metrus virs tās - likās, ka, pastiepjoties uz pirkstgaliem, var aizsniegt mākoņa vēderu. Diezgan sirreāli. Bet vispār tā bija ļauna migla, kuras pieskāriens visu pārklāja ar durstīgām sarmas adatām. Jā, atvaļinājums beidzies, bet pavasaris vēl tā arī nav atnācis. Galvenais jau ir tas, kas iekšiņā, nevis āriņā.
Nespēju vien beigt par sevi brīnīties. Brīžiem liekas, ka esmu kā tāds māla pikucis pati savās rokās. Tātad rezultāts ir atkarīgs tikai no pašas, un priecē vēl jo vairāk. Droši varu teikt, ka, neskatoties uz apkārt valdošo pirmspavasara depresīvo pelēcību, nekad neesmu jutusies tik mierīgi un harmoniski.
Man ir viltīgs plāns. |
|