"To es viņā jau bieži biju novērojis - un tomēr viņa nemaz tāda neizskatījās. Viņa vienmēr izsmēla visu dzīvības spēku, kas viņā bija, un tad likās nenokausējama savā vingrajā jaunībā, - bet tad pēkšņi pienāca mirklis, kad viņas seja kļuva bāla un acis aizēnojās, - tad bija beigas. Viņa nepagura pamazām, viņa zaudēja spēkus vienā mirklī."

Un kārtējo zeizi saprotu, ka tas ir par mani. Turos, vēl turos, bet drīz, būs mans lūzuma punkts, baidos, ka jau rīt!

Bet vismaz šodien man ir vīns, un alkas nakātnoei. Manai sapņainai nākotnei par okeānu un zilu jūru, par saules pielietām ielejām un ceļu mājup. Lai nezaudētu spēku šajā vāveres ritenī, kas saucas mana ikdiena, un aizmirstu tos cilvēkus, kuri pašiem nezinot satricina manu pasauli līdz pašiem pamatiem.

Šodien jau atkal- ja mana sirds prastu runāt... tad tā agonijā kliegtu!

Ja Tev viņu vajadzētu, es izrautu sev no krūtīm un atdotu, vismaz tad es zinātu, ka varu pakļauties savam prāta, ka mans prāts spētu izlemt, kas man ir labāk! Bet Tev manu sirdi nevajag, pat ne tik daudz lai izmestu to miskastē.

Tad lai arī man viņa paliek. Lai mans dzīvības spēks plūst caur mani, lai karo starp sirdi un prātu. Līdz spēku izsīkumam!