Man aizrāvās elpa, pat ne gluži aizrāvās, bija sajūta, ka elpas man vairs nav. Es nemācēju elpot.

Aukstās tirpas, kas pārslīdēja pār kailo, izlijušu miesu, nomainīja karsti roku pieskārieni. Negaidīts apskāviens un saraustītās elpas sajūta uz sprandas.
Dvielī ietītas sprogas un uz galdiņa kūpoša tējas krūze. Man patīk šīs rūpes, tādas nostaļģiskas. Bērnību atgādinošas. Kad biju vēl maza, kad peļķēm negāju apkārt, bet tieši cauri, kad vārtījos sagrābto kļavaslapu kaudzēs, kad varēja dabūt rājienu par to ka esmu pienesusi dubļus tīrajā istabā. Bet tagad tā vairs nebija. Bija savādāk, skaistāk, savādākā ziņā. To visu varēja baudīt citadāk.

Sēžot pie atvērta loga, lūkojoties lietuslāsēs, cigarete lēnam izkupēja. Klusums visapkārt
Parsteiguma mirkļa spiedziens. Pār matiem parbira krāsainu lapu lietus.
N:" Tas Tev, Mazā. Nesaaukstējies tikai."

Man nevajadzēja vārdus lai pateiktos, pietika ar siltu skatienu un smaidu. Viņš zināja ko es mīlu visvairāk.