PAR DIENDUSĀM UN MĀKSLAS ŽURNĀLIEM
Reizēm ir tās snaudas, tās Labās Diendusas, kad tu saritinies veltnītī, ir silti, ērti, tu esi kā mazs zvēriņš migā, komforta augstumi. Un pasnaud, un pamosties atjaunots, piepildīts, apmierināts, gatavs dzīvot tālāk.
...šodien tā neiznāca.
Gulēju, salu, spilvens neērts, aizmigt nevar, vismaz ne pilnīgi. Kaut kādas murgainas pusnomoda domas.
Beigās atgriezies pilna nomoda stadijā, beidzot lēnām sasilsti, piecelies no savas migas-nodevējas, un vienīgais, ko no visa šitā pasākuma dabūji, ir truls un apnicīgs deprešņaks.
Jūtos personīgi piekrāpta.
Kas tās atkal par sūdīgām diendusām? Bija taču tik labi pēdejā laikā iegājies.
Neko, trīs stundas notrulēju, sataisīju un paēdu vakariņas, pasūtīju jaunus materiālus iztērēto vietā, lai var grebt un printēt, un tirgot tālāk visu šito linogriezumu padarīšanu.
Vienmēr kaklā kāpj smagums, kad jātērē uzreiz kaudzi naudas. Nebija pat tik liela kaudze.
Lielākā vainas apziņa, ka nopirku dažus mākslas žurnālu numurus tieši pa grafikas un printēšanas tēmu. Nafig, vajadzēja? Bet ziņkāre mani urda. Ir jēga? Ir interesanti? A, ja nepamēģinās, neuzzinās.
Dienas pirmajā pusē uzraku arī Neputna "Studijas" numurus interneta arhīvos un sāku lasīt. Vakarnakt rakos pa "Jugend" no 1890ajiem. Kaut kāds tāds dzinulis uznācis. Nu, labi, ja ir, tad ir. Palasi tos mākslas žurnālus, varbūt kaut ko jaunu uzzināsi, savā vakuuma burbulī sēžot. Pat ja "Jugend" ir vāciski, ko es nesaprotu (bet ar skaistajām jūgendstila bildēm pagaidām pietiek), un "Studija" ir no aizlaikiem, kad dzīvoju pavisam citādāku dzīvi.
Nezinu, jēga? Un jēga no šitās cibas?
Bet deprešņaks laikam sāk atiet. Varbūt tad ir.
Pie manis 10 vakarā. Miegs vairs nenāk, auksti arī nav.
Nez, varbūt var pat paspēt vēl kaut ko padarīt.
Un cerēt uz Labo Snaudu nākamreiz.
...šodien tā neiznāca.
Gulēju, salu, spilvens neērts, aizmigt nevar, vismaz ne pilnīgi. Kaut kādas murgainas pusnomoda domas.
Beigās atgriezies pilna nomoda stadijā, beidzot lēnām sasilsti, piecelies no savas migas-nodevējas, un vienīgais, ko no visa šitā pasākuma dabūji, ir truls un apnicīgs deprešņaks.
Jūtos personīgi piekrāpta.
Kas tās atkal par sūdīgām diendusām? Bija taču tik labi pēdejā laikā iegājies.
Neko, trīs stundas notrulēju, sataisīju un paēdu vakariņas, pasūtīju jaunus materiālus iztērēto vietā, lai var grebt un printēt, un tirgot tālāk visu šito linogriezumu padarīšanu.
Vienmēr kaklā kāpj smagums, kad jātērē uzreiz kaudzi naudas. Nebija pat tik liela kaudze.
Lielākā vainas apziņa, ka nopirku dažus mākslas žurnālu numurus tieši pa grafikas un printēšanas tēmu. Nafig, vajadzēja? Bet ziņkāre mani urda. Ir jēga? Ir interesanti? A, ja nepamēģinās, neuzzinās.
Dienas pirmajā pusē uzraku arī Neputna "Studijas" numurus interneta arhīvos un sāku lasīt. Vakarnakt rakos pa "Jugend" no 1890ajiem. Kaut kāds tāds dzinulis uznācis. Nu, labi, ja ir, tad ir. Palasi tos mākslas žurnālus, varbūt kaut ko jaunu uzzināsi, savā vakuuma burbulī sēžot. Pat ja "Jugend" ir vāciski, ko es nesaprotu (bet ar skaistajām jūgendstila bildēm pagaidām pietiek), un "Studija" ir no aizlaikiem, kad dzīvoju pavisam citādāku dzīvi.
Nezinu, jēga? Un jēga no šitās cibas?
Bet deprešņaks laikam sāk atiet. Varbūt tad ir.
Pie manis 10 vakarā. Miegs vairs nenāk, auksti arī nav.
Nez, varbūt var pat paspēt vēl kaut ko padarīt.
Un cerēt uz Labo Snaudu nākamreiz.