vestule
Aug. 19th, 2009 | 11:39 pm
music: Faith no more - easy
Godīgi sakot nezinu vai man ir maz ko teikt, .... varu ieteikt klausīt to, ko Dina šodien teica, tur ir patiesība, lai gan rēķinies, ka visdrīzāk viņa parasti atbildēs asi, tādēļ uzmanies, lai viņu nenokaitinātu, un nolīdzinātu lēnām attiecības, jo savādāk viņai ir kkāds zobs. Bet tur nepalīdzēs "atrisinām problēmas" vai "tagad gāžam sienas" attieksme, to tu visdrīzāk varēsi panākt tikai ar laiku un Vienkāršu, draudzīgu attieksmi.
.. mhm, runājot par to, ko teici - cits vairāk domā. njā. šis temats ir ļoti sarežģīts. protams, cik cilvēku tik viedokļu, bet varu teikt tikai no pieredzes un ta kas redzēts apkārt.
saproti atklāti - tava lielākā problēma ir egoisms. un īstenībā diezgan izteiktā veidā. atceries - tas ne vienmēr izpaužas pierastajā veidā. bet, protams, tur arī tev nevar neko pārmest, tā notiek, īpaši, ja bērns ir tomēr izaudzis savā ziņā viens. (bet man patika budas doma par to, ka atsķirība no eiropas, kur visi pievērš uzmanības visādām bērnības ietekmem utt. ka budisms vnk neprāto, bet liek tikt galā ar problēmu - tā pat, kā ieraugot ievainotu antilopi, tu nevis sēdi un domā, no kuras puses nākusi bulta un kas to šāvis, bet vnk izvelc būltu un izglāb dzīvību).
Ir jāsaprot - egoisms nav kkas pretējs kautrībai vai nedrošībai, tas viss var ģeniāli sadzīvot kopā, jo viss savā ziņā ir izkropļots atspulgs uz cilvēku attiecībām. Un ja man godīgi jāsaka, lai arī cik wierdo viss var neizklausīties, saviem spēkiem tu pats sev nepalīdzēsi, neredzu tadu iespēju.
Visiem neder vienādas zāles - bet vienīgais, ko spētu pateikt tadā gadījumā ir svētceļojums. nedomā, ka mēģinu ieteikt citiem, to, kas vnk patika man, bet es zinu, cik daudz man tas pirmajā reizē palīdzēja. [protams, varētu šobrīd pateikt Tavu veidokli, par to, ka apsvēri, bet saprati, ak tas nav tas - pārāk maz izaicinājuma, viss noteikts, utt. ... bet saproti vienu lietu, ta nav kkāda Tavu spēku pārbaude, tas nav pat īsti parbaudījums Tev, vai tas ko Tu gribi, vai ko Tu negribi. (jo viss šis - pienācīgs izaicinājums man, tas neatbilt man un tam, tas viss tikai vēlreiz akcentē visa vēršanu uz sevi, savi spēki, viss ko es varu iemāvīties, lai "es krāšņi uzplauktu" jo tas viss nav izaicinājums tev, tev, tev. Tas ir tavs ceļš ar Dievu. tavs ceļš, lai iemācītos paļāvību .. sadzīvošanu ar viņu.
Prasi godīgi nedomāju, ka tu viņu tagad pazīsti, varbūt pirms 2iem gadiem tam būtu ticējusi, tagad vairāk tas varētu būt "tavs uzskats, par to kāds viņs ir, kā ir jābūt attiecībam ar viņu, un zīmes. tāpat visu izdomāt tūlkot pa savam.
"Bet par šo tēmu nav vērts spriest vai spriedelēt, vienmēr der paskatīties pašam uz sevi, un ja kkas nav tā, nu tas nozīmē, ka tev rūpīgi ir jāielūkojas sevī, jo mūsu attiecības ar citiem, mūsu saskarsme, citu spēja uzticēties mums tikai liecina par to, kādā stāvoklī mēs paši esam.cilvēki, paziņas un draugi ir dažādas kategorijas, katra savā ziņā Dieva dāvana, katra ļoti daudz ko par mums kā spogulis parāda. Mūsu attiecības ar cilvēkiem apkārtējiem - rāda mūsu psiholoģisko spēju iejusties, citiem spējas pielāgoties, citiem palīdz atklāt trūkumus, uztrenējamās puses, attiecības ar paziņām - atspoguļo spēju pieņemt, sadarboties, sastrādāties, bet patiešām iekšējo harmoniju dvēselē, cik spēj sakārtots atspoguļo tavas spējas veidot attiecības, ar patiesiem draugiem kurās visvairāk nepieciešama uzticība, paļaušanās, spēja ieklausīties, iedziļināties un dod sirds padomus. īpašības, kas nepieciešamas pilnveidot attiecības ar citiem, lai, reāli ja padomājam, lai veidotu harmoniskas attiecības pašam ar sevi."
runājot par "citi domā vairāk" - kā teicu, tas nemaz nav nekas labs. es labi zinu. biju tik sapista pirms 2iem gadiem, pie nekā laba tas nenoveda. nekad nav novedis. Protams ir "superdomātāji" - un prieks par to, bet tās ir stipras personības, no kurām var pasmelties citi, bet tas nerodas no piepumpētas galvas ar visa, kas apkārt, informācijas nesijātas uzsūkšanas.
Kā bija tai tekstā par attiecībām ar tuvākajiem – tas atspoguļo mūsu iekšējo līdzsvaru, un atvainojos, ja tur viss tomēr ir sašķiebies, tas liecina par nelīdzsvaru mūsos.
Un kā organismam, kur reāli fiziski kkas nefunkcionē normāli, ir nobīdes, ir vingrinājumi, kas iespējams var palīdzēt uzlabot situāciju, bet tik pat no otras puses, vienkārši vingrinājumi nepalīdzēs, citreiz tie tikai vēl vairāk traumēs ķermeni, redzēsim, ka paliek sliktāk.... Un laikam pats stūlbākais šajā gadījumā būtu iedomāties, ka šāds cilvēks sāktu neko nefiltrējot, neizvērtējot vienkārši grābt sportazālē un skriet pie visiem trenažieriem, rīt visus steroīdus pēc kārtas, darīt / pieņemt visu, kas nāk , jo „varbūt kkas no tā ir labs, negribu palaist garām”.
Un tā pat ir garīgajā pasaulē.
Tu nevari ņemt un grabt visu informāciju, uzreiz visu, kas skan pazīstami uzskatot par superpatiesību. Jā, pēdējā laikā esi sācis pamatīgus prāta treniņus, līdz pēdējam, redzi, kur tas ir nonācis? Visiem apkārt ir reāli pasliktinājusies kontakta iespēja. Un nav jāiedomajas tāpēc, ka pārējie ir mazak domājoši, dzīves negudri, tādi, kas nav sapratuši, cik tam jāpievērš uzmanība.
Varbūt vienkārši ir svarīga lieta – līdzsvars.
Dievs neļaus tev sevī sasniegt visu augstāko, savu līdzsvaru, ja tu paļausies uz to ko TU vari sasniegt, cik vari izlasīt, sevi notrenēt un attīstīt. Tas ir ļoti vienkārši, jo īstenība, tu pats to sev būsi liedzis, jo nav pilnīgas harmonijas, ja nav līdzsvara abos svara kausos –
Pirmais kauss – „cik es varu Paļauties uz sevi (piespiest sevi, attīstīt, darboties)” un otrais ir „vienkārši paļaušanās” – paļaušanās uz dzīvi, uz to, ko ietekmē Dievs, paļaušanās un pilnīga padevība, ka – es neesmu visas pasaules centrs, pat ne savas, neesmu visa spēks. Hēj, slava egoismam – es visu varu pats.
Es neko nepārmetu, bet diemžēl es tiešām neesmu spējīga parādīt vai uzrakstīt, vai izskaidrot to, kas ir kādreiz noticis manī, bet es zinu, ka es varu tikai būt no sirds pateicīga Dievam, ka tiku no ta purva ārā. Protams, tas neuztaisa dzīvi par to, ka tu pēkšņi ieslēdz smadzenes brīvdienu režīmā un nedomā, paliec par vidējo dzērājlatvieti, kura, pārdomas ir svešas. Kamõn, ta dzīvē nenotiek, dzīve vienmēr tev piespēlēs situācijas, amizantas, sāpīgas un arī dzīves triecienus, un bez spējas domāt un atrast tajā visas mācības, kas nepieciešamas, tu nemaz nemācēsi izdzīvot pasaulē.
bet tā ir tā atšķirība, ka ir jādzīvo un jāļauj dzīvei mūs mācīt, tici man, Dievs nesūta vieglu dzīvi tikai der atcerēties, ka viņš nekad neuzliek mums vairāk kā esam spējīgi panest. Iedod tik daudz, lai dzīvojot esam spiesti visu laiku pārkāpt sev pāri, pārdzīvot ko tadu, kas liekas, pāri mūsu robežām, īstenot ko tādu, ko neticējām, ka ir mūsu spēkos.. un tā mēs augam par personībam, ta mēs caur dzīvi augam kopā ar citiem, biezi saaugot kopā, veidojot draudzības, veidojot reizēm arī daudz ko neīstu, bet mēs rāpjamies augstak, tad atkal krītam, uzrāpjamies atpakaļ. Tā veidojas personība, harmonija, iekšējais spēks, ta veidojas viss, un Tu nevari to visu dabūt pēc pasūtījuma „Antilā”, cilvēks to nav spējīgs izlasīt grāmatā.
Un ja cilvēks ir atradis savu iekšējo spēku un ja viņs tajā ir pārliecināts un drošs, tad viņam nav nepieciešamība to kādam smērēt ģīmī, viņš dalās tajā, aj viņam to lūdz, ta ir reāla strādājoša gudrība – viņa paša, piedzīvotā, nevis lietošanas pamācība no kādas grāmatas.
Un saproti veinu lietu, tur nav ko pateikties, tās ir tikai manas domas, un es netaisos ne tavu dzīvi regulēt, ne pamācīt, tā ir tava, ne mana un tā nav vieta, kur man jaukties.
es esmu bijusi psihologs ļoti daudziem un dažādiem cilvēkiem, bet es nebūšu noteikti šis cilvēks tev.
Lai tev veicas tavā gaismas cīņā, pirms 2iem gadiem redzēju, ka biji tādu uzsācis. protams, redzam ka arī tagad cīnies un vēl dedzīgāk, bet redzama ir tikai cīņa, nav vairs redzams vai ta ir gaismas cīņa. bet to jau labāk zināš laiks un liktenis, kur tas viss tevi aizvedīs. Visu, kas man bija nepieciešams šo divu gadu laikā iemācījos, un man tur ir daudz par ko pateikties, protams tas viss bija reizē ar lielu paralizējošu un sāpju daļu, bet tas bija iespejams man pats vajadzīgākais, jo saņemtais, tas kas tev ir sniegts, ko no tā iemācīties, vienmēr ir daudz lielāks kā viss pārējais.
ardievu
--------------------
tagad jūtos kā dranķe. ^_^
.. mhm, runājot par to, ko teici - cits vairāk domā. njā. šis temats ir ļoti sarežģīts. protams, cik cilvēku tik viedokļu, bet varu teikt tikai no pieredzes un ta kas redzēts apkārt.
saproti atklāti - tava lielākā problēma ir egoisms. un īstenībā diezgan izteiktā veidā. atceries - tas ne vienmēr izpaužas pierastajā veidā. bet, protams, tur arī tev nevar neko pārmest, tā notiek, īpaši, ja bērns ir tomēr izaudzis savā ziņā viens. (bet man patika budas doma par to, ka atsķirība no eiropas, kur visi pievērš uzmanības visādām bērnības ietekmem utt. ka budisms vnk neprāto, bet liek tikt galā ar problēmu - tā pat, kā ieraugot ievainotu antilopi, tu nevis sēdi un domā, no kuras puses nākusi bulta un kas to šāvis, bet vnk izvelc būltu un izglāb dzīvību).
Ir jāsaprot - egoisms nav kkas pretējs kautrībai vai nedrošībai, tas viss var ģeniāli sadzīvot kopā, jo viss savā ziņā ir izkropļots atspulgs uz cilvēku attiecībām. Un ja man godīgi jāsaka, lai arī cik wierdo viss var neizklausīties, saviem spēkiem tu pats sev nepalīdzēsi, neredzu tadu iespēju.
Visiem neder vienādas zāles - bet vienīgais, ko spētu pateikt tadā gadījumā ir svētceļojums. nedomā, ka mēģinu ieteikt citiem, to, kas vnk patika man, bet es zinu, cik daudz man tas pirmajā reizē palīdzēja. [protams, varētu šobrīd pateikt Tavu veidokli, par to, ka apsvēri, bet saprati, ak tas nav tas - pārāk maz izaicinājuma, viss noteikts, utt. ... bet saproti vienu lietu, ta nav kkāda Tavu spēku pārbaude, tas nav pat īsti parbaudījums Tev, vai tas ko Tu gribi, vai ko Tu negribi. (jo viss šis - pienācīgs izaicinājums man, tas neatbilt man un tam, tas viss tikai vēlreiz akcentē visa vēršanu uz sevi, savi spēki, viss ko es varu iemāvīties, lai "es krāšņi uzplauktu" jo tas viss nav izaicinājums tev, tev, tev. Tas ir tavs ceļš ar Dievu. tavs ceļš, lai iemācītos paļāvību .. sadzīvošanu ar viņu.
Prasi godīgi nedomāju, ka tu viņu tagad pazīsti, varbūt pirms 2iem gadiem tam būtu ticējusi, tagad vairāk tas varētu būt "tavs uzskats, par to kāds viņs ir, kā ir jābūt attiecībam ar viņu, un zīmes. tāpat visu izdomāt tūlkot pa savam.
"Bet par šo tēmu nav vērts spriest vai spriedelēt, vienmēr der paskatīties pašam uz sevi, un ja kkas nav tā, nu tas nozīmē, ka tev rūpīgi ir jāielūkojas sevī, jo mūsu attiecības ar citiem, mūsu saskarsme, citu spēja uzticēties mums tikai liecina par to, kādā stāvoklī mēs paši esam.cilvēki, paziņas un draugi ir dažādas kategorijas, katra savā ziņā Dieva dāvana, katra ļoti daudz ko par mums kā spogulis parāda. Mūsu attiecības ar cilvēkiem apkārtējiem - rāda mūsu psiholoģisko spēju iejusties, citiem spējas pielāgoties, citiem palīdz atklāt trūkumus, uztrenējamās puses, attiecības ar paziņām - atspoguļo spēju pieņemt, sadarboties, sastrādāties, bet patiešām iekšējo harmoniju dvēselē, cik spēj sakārtots atspoguļo tavas spējas veidot attiecības, ar patiesiem draugiem kurās visvairāk nepieciešama uzticība, paļaušanās, spēja ieklausīties, iedziļināties un dod sirds padomus. īpašības, kas nepieciešamas pilnveidot attiecības ar citiem, lai, reāli ja padomājam, lai veidotu harmoniskas attiecības pašam ar sevi."
runājot par "citi domā vairāk" - kā teicu, tas nemaz nav nekas labs. es labi zinu. biju tik sapista pirms 2iem gadiem, pie nekā laba tas nenoveda. nekad nav novedis. Protams ir "superdomātāji" - un prieks par to, bet tās ir stipras personības, no kurām var pasmelties citi, bet tas nerodas no piepumpētas galvas ar visa, kas apkārt, informācijas nesijātas uzsūkšanas.
Kā bija tai tekstā par attiecībām ar tuvākajiem – tas atspoguļo mūsu iekšējo līdzsvaru, un atvainojos, ja tur viss tomēr ir sašķiebies, tas liecina par nelīdzsvaru mūsos.
Un kā organismam, kur reāli fiziski kkas nefunkcionē normāli, ir nobīdes, ir vingrinājumi, kas iespējams var palīdzēt uzlabot situāciju, bet tik pat no otras puses, vienkārši vingrinājumi nepalīdzēs, citreiz tie tikai vēl vairāk traumēs ķermeni, redzēsim, ka paliek sliktāk.... Un laikam pats stūlbākais šajā gadījumā būtu iedomāties, ka šāds cilvēks sāktu neko nefiltrējot, neizvērtējot vienkārši grābt sportazālē un skriet pie visiem trenažieriem, rīt visus steroīdus pēc kārtas, darīt / pieņemt visu, kas nāk , jo „varbūt kkas no tā ir labs, negribu palaist garām”.
Un tā pat ir garīgajā pasaulē.
Tu nevari ņemt un grabt visu informāciju, uzreiz visu, kas skan pazīstami uzskatot par superpatiesību. Jā, pēdējā laikā esi sācis pamatīgus prāta treniņus, līdz pēdējam, redzi, kur tas ir nonācis? Visiem apkārt ir reāli pasliktinājusies kontakta iespēja. Un nav jāiedomajas tāpēc, ka pārējie ir mazak domājoši, dzīves negudri, tādi, kas nav sapratuši, cik tam jāpievērš uzmanība.
Varbūt vienkārši ir svarīga lieta – līdzsvars.
Dievs neļaus tev sevī sasniegt visu augstāko, savu līdzsvaru, ja tu paļausies uz to ko TU vari sasniegt, cik vari izlasīt, sevi notrenēt un attīstīt. Tas ir ļoti vienkārši, jo īstenība, tu pats to sev būsi liedzis, jo nav pilnīgas harmonijas, ja nav līdzsvara abos svara kausos –
Pirmais kauss – „cik es varu Paļauties uz sevi (piespiest sevi, attīstīt, darboties)” un otrais ir „vienkārši paļaušanās” – paļaušanās uz dzīvi, uz to, ko ietekmē Dievs, paļaušanās un pilnīga padevība, ka – es neesmu visas pasaules centrs, pat ne savas, neesmu visa spēks. Hēj, slava egoismam – es visu varu pats.
Es neko nepārmetu, bet diemžēl es tiešām neesmu spējīga parādīt vai uzrakstīt, vai izskaidrot to, kas ir kādreiz noticis manī, bet es zinu, ka es varu tikai būt no sirds pateicīga Dievam, ka tiku no ta purva ārā. Protams, tas neuztaisa dzīvi par to, ka tu pēkšņi ieslēdz smadzenes brīvdienu režīmā un nedomā, paliec par vidējo dzērājlatvieti, kura, pārdomas ir svešas. Kamõn, ta dzīvē nenotiek, dzīve vienmēr tev piespēlēs situācijas, amizantas, sāpīgas un arī dzīves triecienus, un bez spējas domāt un atrast tajā visas mācības, kas nepieciešamas, tu nemaz nemācēsi izdzīvot pasaulē.
bet tā ir tā atšķirība, ka ir jādzīvo un jāļauj dzīvei mūs mācīt, tici man, Dievs nesūta vieglu dzīvi tikai der atcerēties, ka viņš nekad neuzliek mums vairāk kā esam spējīgi panest. Iedod tik daudz, lai dzīvojot esam spiesti visu laiku pārkāpt sev pāri, pārdzīvot ko tadu, kas liekas, pāri mūsu robežām, īstenot ko tādu, ko neticējām, ka ir mūsu spēkos.. un tā mēs augam par personībam, ta mēs caur dzīvi augam kopā ar citiem, biezi saaugot kopā, veidojot draudzības, veidojot reizēm arī daudz ko neīstu, bet mēs rāpjamies augstak, tad atkal krītam, uzrāpjamies atpakaļ. Tā veidojas personība, harmonija, iekšējais spēks, ta veidojas viss, un Tu nevari to visu dabūt pēc pasūtījuma „Antilā”, cilvēks to nav spējīgs izlasīt grāmatā.
Un ja cilvēks ir atradis savu iekšējo spēku un ja viņs tajā ir pārliecināts un drošs, tad viņam nav nepieciešamība to kādam smērēt ģīmī, viņš dalās tajā, aj viņam to lūdz, ta ir reāla strādājoša gudrība – viņa paša, piedzīvotā, nevis lietošanas pamācība no kādas grāmatas.
Un saproti veinu lietu, tur nav ko pateikties, tās ir tikai manas domas, un es netaisos ne tavu dzīvi regulēt, ne pamācīt, tā ir tava, ne mana un tā nav vieta, kur man jaukties.
es esmu bijusi psihologs ļoti daudziem un dažādiem cilvēkiem, bet es nebūšu noteikti šis cilvēks tev.
Lai tev veicas tavā gaismas cīņā, pirms 2iem gadiem redzēju, ka biji tādu uzsācis. protams, redzam ka arī tagad cīnies un vēl dedzīgāk, bet redzama ir tikai cīņa, nav vairs redzams vai ta ir gaismas cīņa. bet to jau labāk zināš laiks un liktenis, kur tas viss tevi aizvedīs. Visu, kas man bija nepieciešams šo divu gadu laikā iemācījos, un man tur ir daudz par ko pateikties, protams tas viss bija reizē ar lielu paralizējošu un sāpju daļu, bet tas bija iespejams man pats vajadzīgākais, jo saņemtais, tas kas tev ir sniegts, ko no tā iemācīties, vienmēr ir daudz lielāks kā viss pārējais.
ardievu
--------------------
tagad jūtos kā dranķe. ^_^