..to domu galvā es notvēru.. - March 13th, 2009

Tiku pie datora, centos, lasīju, iedziļinājos, rakstīju, meklēju bildi, pakāros [šis vārds attiecināms uz pašu datoru] un tad izdomāju, ka labāk tad beidzot iet gulēt. Un tā es ņēmu un aizbraucu uz Rīgu neveicu ierakstu. Varbūt kko atcerēšos, tik skaisti neuzrakstīšu, apvienošu. 1.daļa.

• Toreiz lasīju  

duujuukeer ierakstu par to, ka "tiešām nesaprotu, kapēc tie cilvēki, kas nav kristieši sen jau nav.." . Jā, atceros, ka toreiz rakstīju par to, ka viņa arī nav vienīgā, kas par to ir kādreiz aizdomājusies. Manuprāt, tas vienkārši ir tāpēc, ka mēs esam tadi savādāki (jā, Baiba, šeit ir domāts savādāki, ne citādaki), vai arī vnk Dievs paskatoties uz tādiem saprata, ka ar mums savādāk "nebūs labi" un tā, tam čalītim gudri darot, mums ir kristietība un mēs nedaram "negudri". Un sanāca, ka tas tikai pierādīja kkā tā viņa domu jēdzīgumu. Ai, īsais variants.  Vēl īsāks būtu bijis. Manuprat kristietība ir Dieva piešķirtas Placebo zāles pavisam savādiem. Vai viņu par to var vainot?

varbūt tā?

• Skatījos tai vakarā arī "Men In Trees" - lai arī Tv neskatos šo seriālu varētu sākt skatīties, vismaz katras sērijas beidzamās 5 minūtes, kad pasaka kko foršu. Tekstu par Gaisa pilīm nestastīšu, jo zinu, ka nesanāks, bet šis pēdējais arī bija labs - galvenā doma:

"Kad mēs esam mazi mums vienmēr māca - dalīties ar rotaļlietām, apēst visus dārzeņus un, ja Tev nav neko labu ko pateikt, tad nesaki neko. Tikai mēs reti kad tā pa īstam aizdomājamies, ka katru reizi, kad mēs kko noklusējam, lai itkā neaizskartu otra jūtas, mēs īstenība paši sev nolaupam iespēju šo cilvēku iepazīt mazliet labāk."

• Un trešā lieta, mazliet saprotama un rakstāma tikai sev (nu par atgādinājumu) ienāca prātā, kad ar Baibu bijām Franciskos Rīga uz superātro 27 minūšu Misi (vārds krossmise liktos atbilstošāks). Vispār jau viena lieta bija laba.

Laikam jau gandrīzām vienmēr tas, kas ienākot prāta, liek mums saprast, ka neko nesaprotam, ir labs. Žēl gan, ka to parasti vieglāk ir saprast un pieņemt, nekā kādam spēt to izskadrot. Mans pieņēmums? Nejautājiet par ko, teikšu, ka par visu, bet šoreiz iesāksim par tēmu "attiecības". Tātad mans uzskats - ārpus uzskata par tā visa biežo liekulību, bezjādzību, uzspēlētību, tad kādas citas domas apstakļos es to spēju iesprostos apstākļos, ka tas ir saostīšanās princips, ko savās intresēs virza uz priekšu māte daba, kuru pastiprina cilvēka paša lieliskā spēja sev izskalot smadzenes, savā ziņā iestastot sev sajūtas, neļaujot tām (visbiežāk jau sāpēm) aiziet prom, apspēlējot emocijas, savā ziņa nevēloties tās laist vaļā, jo cilvēciska ir tieksme ir pēc stipram - laikam jau jebkādām, tad tām atrodam kkādu vietu mūsu nosturī, ļaujam itkā tur padzīvot, līdz tas pielīp tik tālu, ka vairs nevaram vairs tik viegli to lipīgo vielu aizvākt.

Ak, cik bieži varu paradīt no malas situācijas pa fāzēm, kur sastāv no "intresants", "man viņs patīk", "'āāā, ēē, šis un tas".  Vispārinoši jau normāli, tikai viegli (īpaši, ja Tev stāsta šīs emocijas) redzēt atkārtojamies šādas vienādas situācijas, kad redzi kā viņa neapzinati sev pati iestāsta, ka šis cilvēks viņai patīk. Jā, redzu no cilvēkiem, mākam sev skalot smadzenes, bet, laikam jau paši apzinamies, ka to apstāties darīt īsti nespejam (nav runas par noteitku temu, bet vispār - viss, par ko esam pārliecinati, ir vienkārši mūsu pašu iestastījums sev). Bet runa jau nav par to.  Caur tam visam neesmu jau tik vispārinoši nosodoša. Apzinos, ka var veidot attiecības, noteikti jau pareizi  (vismaz normāliem cilvēkiem) butu teikt - vajag. Šīs pašas manas uztveres  ietverta ir ideja, ka to vajag, bet ta visa pamatā ir jābut cieņai. Cieņai? Jā, jo iemīlēšanai laikam jau īsti neticu (atcerēsimies manu teoriju par brainwash), un tas ir galvenā pamata, lai vēlētu tam cilvēkam visu labako, cienīt tā, ka starp cilvēku patiku visus šķirot vērtēt, Tu spēj iepazīt šo cilvēku un uz kastītes ar viņa vārdu sev dvēseles seifā atstāt uzrakstu "vērtīgs". Jā, tad, manuprat, cilvēki iegūldot savu gribasspēku var veidot attiecības, nedomājot, ka otrs ir perfekts (jo tā ir lielākā problēma - ja uzskatam kādu par perfektu mēs nevēlamies, lai viņš mainās, musm jau viņš patīk tāds kā ir, tātad savā ziņa nevēlam/nepalīdzam cilvēkam kustēties uz priekšu, attīstīties. Neder. Bet mēs cienam, kā cilvēcisku butni novērtējam tā, lai spētu dalīties ar savu smagās galvas saturu, zinot, ka nenospiedīs otru, tad var veidot un aiziet.

Sausi? Jā, varbūt jāatdzīst, ka emocijām tur īpaši vietu tur neatstaju. Nekas. Likās, laikam, tas man nozīmēja jau visu svarīgako, lai tās varētu saukt par attiecībām. Tikai ja cilvēki ir gatavi iegūldīt no savas puses.

Bet laikam jau tas nav tirgus, kur vari parādīt cik esi gatavs dot, gaidīt ko vienlīdzīgu pretī. Laikam jau tā nav banka, kur atliek ar vēlmi un spēju veikt ieguldījumus. Laikam, ja jau būtu tā, tad tur vairs nebūtu tas mazītiņais gadaliņš no bērnības dienu feju burvju puteklīša. Jā, sāku runāt par Misi. Tātad biju baznīca. Jauka, skaista, viss kārtībā. Teorētiksi attiecības ar Dievu jau esmu sakārtojusi, grēksudze bija utt. Žēl. Žēl tikai, ka kaut kā mazliet trūkst. Nav. Nav vēljoprojām tā izjustā ticība, sajūta, kuru pazaudēju. Nav. Un varbut pirmo reizi sapratu iemeslu (varbūtējo), kāpēc viņu man atņēma. Lai apzinātos. Lai apzinātos iespējams emociju nozīmi. Es varu ticēt Dievam, es varu vēlēties iegūldīt savās attiecībās ar Viņu, es varu apzināties ticības noteikumus, pamatus, ticēt tam, ka ticība ir nepieciešama, pamatota utt. Bet es nezinu vai spēju īsti ticēt ticībai, ja nav arī mazliet emocijas, neuzticos vai man ir spēju (liekas jau ka nē) veikt darbības, kuras zinu, ka vajadzetu veikt, tikai tāpēc, ka ir teorētisks pamats, apziņa. Laikam jau ilgstoši nē. Man laikam nepietiek ticēt ar prātu, man vajag arī ar sirdi. Protams, ir nepieciešamība citreiz atslēgt sirdi, lai pārbaudītu vai ar prātu maz ticam - vai nevadamies tikai aiz emocijām - bet atslēgt vienu pilnibā, nē, to laikam nevar. Attiecībās.., tas pats ir visur. Neviens nedrīkst vainot kādu, pat tikai sirdz dziļumos, ka nevēlējās izcīnīt cīņu. Bez emocijām nepavilks vezumu tapāt, kādā brīdī apstāsies. Un ja pazuda mazais puteklis, tad pazuda, tas nav uzdevums vai darbs, kur derēs mūsu pašu iegūldījumi vai darbs. Mūsu pašu ieguldījums un darbs protams ir neatsverami svarīgi, jebkura veida attiecībās, bet šeit nav banku noteikumi, cik saņemsi lielas uzvijas, procentus, šeit vispār nav nosacījumu, ka ko saņemsi pretī. ..tu nemaz nedrīksti neko ieguldīt, ja klusībā gaidi saņemt atpakaļ kaut pirmo iemaksu. Mūsu ieguldījumiem vienā brīdī nav nozīmes, pastāv brīvā griba, svarīgakais noteikums Nr.1. Cienīsim cita izvēli, lai to vairs nekad nenosodītu, cienīsim sevi, lai To sev nekad neatgādinātu, cienīsim dzīvi, Dieva lēmumus par savu dzīvi, lai ļautu tam aiziet pagātnē, kur ir to vieta. Darīsim to visu, lai iegūldītu kaut mazu nieciņu cerībā, ka arī kādu citu reizi kāds cienīs mūsu brīvās gribas pieņemto izvēli, bet atkal nemaz neiedomāsimies, ka varam to pieprasīt sagaidīt...

 

Ko Tu dotu, dotu, lai vēlreiz dzīvotu?
Vai labāk ar kājām pa priekšu
ātrāk, ātrāk, nākamajā līmenī iekšā?
Tā ir vai tā nav?
Starp visām atbildēm kā parasti
īstās atbildes nav
Bet tik un tā viss būs Tavā ziņā -
Iet pa straumei vai klausīties sirdsapziņā

Nav pasaules mazas,
Nav pasaules lielas,
Ir tikai mūsējā.