Jau trešo dienu esmu atpakaļ no Austrijas Alpiem, taču vēl arvien tikai daļēji esmu atguvies un vēl arvien mežonīgi gribas gulēt, taču uzcepu nelielu stāstījumu par ceļojumu.

Išgla, kas atrodas uz Austrijas, Šveices robežas sagaidīja mūs ar miglu un sliktu redzamību. Pirmajā dienā likās, ka man steidzami vajag meklēt acu ārsta palīdzību, jo desmit metru attālumā neko nebiju spējīgs redzēt. Braucot lejā nesaproti vai tūlīt būs stāvāks, vai tieši otrādi, sāksies līdzenums. Otrajā dienā laiks strauji mainījās un visapkārt spīdēja saule, kas ļāva iesākt braukt ar pilnu klapi, taču tā kā sezonas sākums Latvijā bija knaps, likās ka esmu visu aizmirsis un tizls kā govs uz ledus.
Trešā diena atnāca ar pārsteigumu. Pāri visai ieleijai sāka snigt sniegs lielos apmēros, kas nodrošināja pūderi uz trasēm. Snovbordisti un normālie slēpotāji tikai priecājās par šādu iespēju, kamēr iesācējslēpotāji centīgi pārvērta trases par ledus laukumiem ar sniega čupām pa vidu.
Ceturtajā dienā mākonis turpināja tusēties pa ieleju garantējot miglu un jauku vēju. Ja nekad neesat braucis sniega vētrā- iesaku! Piecu metru attālumā citu braucēju nevar redzēt, braucam nevis "po priboram", bet "po pamjatji", jo pribori šādā laikā nedarbojas. Vējš tāds, ka seja sāk salt gandrīz uzreiz. Taču blakus trasēm ir skaists pūderis, kur arī varēja jauki izārdīties, laiku pa laikam uzmetot acis, vai neesi pārāk tālu no trases aizbraucis.
Piektajā dienā mākonis ir aizvācies, taču vējš un aukstums palicis, kā rezultātā redzēt visu var, taču lielā augstumā tusēties īpaši negribas. Par spīti lielajam retraku skaitam visas trases nav nošķūrētas, tāpēc tiek pastiprināti apgūts pūderis. Nezinu, kāpēc citiem patika Šveices puse (Samnaun), taču man jamā ne īpaši- nelīdzinātas trases, kaut kādas sarkanās un zilās trases tikai, lai gan vismaz stumties nevajadzēja.
Sestajā dienā laiks paliek jaukāks, un tiek nolemts vairs tik traki nepūderoties, bet laist pa trasēm lielā ātrumā. Nesanāk vēl īpaši kā vajag, tomēr vajadzēja braukt ar cieto, jo all mountain īsti nespēju grauzt ledu, tāpēc arī nedaudz tiek braukts pa sniega laukiem.
Pēdējā diena kā parasti ir tā kad vismazāk gribas braukt prom. Saulains laiks, maz cilvēku, beidzot kaut kas arī sanāk- viss komplekts lai lamātos par došanos uz augstaklnu zemi Latviju.

Jā, par trasēm- trašu iedalījums šajā kūrortā ir stipri interesants. zilās trases ir līdzeni celiņi, kur pēķšņi sākas sarkanās trases cienīgs stāvums. Sarkanās trases varētu raksturot kā ne īpaši stāvas ar līdzeniem gabaliem, kur slēpotāji sāk strādāt ar nūjām, bet snovbordisti pēc ilgas mocīšanās ņem dēļus nost un lamādami trašu veidotājus, čāpo tālāk kājām. Paliek vēl melnās trases, kuras īpaši šim statusam neatbilst, jo īsti melnu gabalu tur ir maz, pārsvarā tādas sarkanās trases vien ir. Tā rezultātā mana iemīļotā trase bija viena melnā ar vienu pastāvu gabalu, kas garantēja nelielu vācu pensionāru skaitu un kaut cik ciešami braucamu trasi vakarā.
Kopumā izbraukājos normālu, taču kaut ko tādu, lai tur brauktu katru gadu, nesaskatīju, bet katram jau ir savs viedoklis par to.

( dažas bildes )