vienna

sajūta, ka jau rīkle apdarināta sīkiem grabulīšiem, dinamītu paciņām, skrāpīšiem, mazītiņiem liesmpūšiem, trejžuburu āķīšiem, deguns rūc un pūš, un tad nāk smilšpapīrs ar četrdesmit rokām un kājām, skrāpē un rauj visu tā nost, ka asaras sprāgst un triecas pret grīdu, un tad pat par savu muļķīgumu vairs neiespējami pasmieties, bet uz palodzes un skurstenī apgalvo, ka tā ir harmonija.