| piedod |
[May. 20th, 2006|12:34 am] |
saule cēlās un krita..es biju tavs meistars un tu mana margarita.
ļoti ,ļoti....miglaini un cēli aizlido baloži pari meitenes galvai.neskaidrums un apdullums kā pēc pamatīgas alko devas.ne skaņas,ne smaržas.tika pelēki cilvēki.pelēki saplūst kopā ar kokiem un masīnām,veikaliem un tramvajiem.lido,mans mazulīt...lio,lido...redz kur aizlido veselais saprāts.pirms mirkļa tas vēl bija šeit.smagi.neizsakāmi.skaļi un nežēlīgi,neprātīgi-raudāt un matus plēst.tā,ka slikta dūša.tā riktīgi...tā kā...pirms gada.tikai tad vēl veselais saprāts turējās.tagad vājums,un smagums palēnām pārņem meitenes acis un locekļus.liekas,ka tas ir slazds ,no kura nekur netiksi ārā.ļauns murgs bez nobeiguma...nav,nav vairs spēka.nav spēka spēlēt spēles.nav spēka izlikties vairs mūžīgi un smaidīt.
braucot cauri zaļojošiem kokiem meitene saprot,ka kkas vairs nav tā...sāk atdzimt...mātes izjūtas???nejau tas,ka gribas bērnu vai kka taml...mātes mīlestība ir visšķīstākā-tai nav gala.tā mīl visu un visus.
katru nakti,ejot gulēt,mēs mirstam.riskējot nepamosties vispār.kas būs šonakt?meitene pamodīsies?"bet ja tu nevēlies,tad ta arī var notikt..."Dievs Tēvs debesīs....piedod...piedod....piedod.... |
|
|