 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
venija's Journal
Es zinu kur un kā gribu būt... bet kā lai tur tiek? Pieliekamajā atrastās trepes šoreiz par īsu, arī veikalā nepiedāvā garākas... ugunsdzēsēji atrūca, ka viņiem gar mani daļas neesot nekādas, tāpēc arī savas trepes nedošot, ja nu vienīgi man kaut kur kaut kas degšot... nedeg... mati pārāk mitri. Gāju pie celtniekiem, lūdzu šiem aizdot ceļamkrānu. Šie grib zināt vai es ko celšu? Nu, jā es kliedzu- sev jaunu dzīvi!!! Ja vien pamati nav no betona, un jumta sijas no koka, tad lai es necerot. Bet, man, man tādi plāni, tādas ieceres... un visi kā sazvērējušies pret mani. Vai tad šķēres domātas tikai griešanai? Vai maizi var tikai ēst? Nu, kāpēc man neviens neaizdod savas trepes? Labi, lai paliek trepes! Kāpšu kokā. Bet, kur lai tik garu koku atrodu? Tērvetes garās priedes par garu, nevienas trepes nesniedzas līdz to zariem. Nē, jau atkal trepes! Tā, varbūt Āfrikas tropu mežu palmas palīdzēs? Atkal jau nav apakšējo zaru.... varbūt Austrālijas baobabs! Jā..., tas varētu līdzēt... bet kā lai tiek līdz Austrālijai?
Labs, ir, ņemšu vecmammas ķeblīti un stiepšos uz pirkstgaliem cik vien varu! Saka, ka ar gribēšanu vien var pusi darba izdarīt!
Uzkāpju uz ķeblīša. Aizmiedzu acis. Pastiepjos uz pirkstgaliem. Galvā doma- cik labi, ja es būtu balerīna. Vēlos, ļoti, ļoti vēlos...
Atveru acis. Tās drusku sāp. Laikam par stipru biju aizmiegusi. Nolaižos lejā. Nokāpju no ķeblīša un apsēžos uz tā.
Ak, cik labi, ja būtu trepes...
Current mood: creative.
Current music: Papa Roach.