| Pasaka par filmēšanos |
Mar. 18th, 2010|12:02 pm |
Es joprojām šausmīgi gaidu pavasari. Vakardien visu dienu filmējos vāciešu vēsturiskajā filmā, kuras darbība notiek 41. gada pavasarī. Tā nu visa filmēšanas grupa lēja verdošu ūdeni sniegam virsū Miesnieku ielā, pēc tam ar lāpstām visu žļurgu saliekot ķerrās, jo ziemai filmā nav vietas. Filmā nebija vietas arī zābakiem un bieziem mēteļiem - tā nu, manas kājas vasaras kurpēs un babiņu brūnajās zeķubiksēs ātri vien kļuva nejūtīgas tiktāl, ka kāds no statistiem lēja man kurpēs šņabi un šarmantais, korpulentais režisors pa pusei krieviski, pa pusei poliski, pa pusei vāciski sildīja mani zem savas jakas pie sava lielā vēdera. Kad es uzminēju kādu parfīmu viņš lieto, viņš man atdeva savu jaku, lai gan, varbūt tas bija tāpēc, ka manas lūpas jau bija zilas un rokas trīcēja no aukstuma.
Toties - kādi mētelīši , kādas cepures, un, galvenais, kādas somas un kurpes bija mums visiem! Tāda naftalīna smarža un melanholija pēc aizgājušiem laikiem. Tāds stila orgasms, ka nu tikai! Un visam pa vidu - sapostās un nopūderētās pansionāta babiņas, kas skatījās kamerā un smaidīja ar krunciņām, uzacu diedziņiem un sarkanām lūpām.
Un šorīt man gribējās, lai filmēšanas grupa ar verdošu ūdeni izkausē sniegu visā Rīgā. |
|