| Michio ... |
Jun. 10th, 2005|08:19 pm |
Mēs laikam bijām savādāki.Savā izlaidumā kleita izturēja visu- sākot no garlaicīgām uzrunām, beidzot ar gulēšanu smiltīs pie ezera 4ros no rīta, kurpju sviešanu no 3.stāva tukšajos pagalmos un nebeidzamos dūmus un absinti.Un ieguva īpašu nozīmi. Nē, ne svētu, jo atmiņas ne vienmēr ir svētas, tās bieži ir nodevējas.tāpēc.
Lai nu kā - nepatīk man tas pēkšņi džinsotais bars, kas vēl stundu atpakaļ lepni un neveikli soļoja apkārt uzvalkos un kleitās un tagad stāv, nemākulīgi virpina rokās cigaretes un gaida manu Sīko uz kapnēm.Sīkā lepni, iguāniski izsoļo no mājas un viss bars pazūd tuvējā pagriezienā."Un sākas viss no gala...",gribas dungot man. |
|