| pasaka par purvu. |
Dec. 19th, 2004|06:20 pm |
Purvs ir vieta.Ar fosforizētām zvaigznēm no giestiem, kas dejojot pie stieņa kustas ventilatoru gaisa plūsmās un padara patiesību acīmredzamu.Divkāršos apgriezienus taisu es, trīskāršos ar akrobātiskām izvirtībām Elfs. Un masa blondo, melnmataino un krāsoto grēku pie podestiem. Viņi visi grib nogrimt purvā, pieķerties viens otram un pazust akacī ar galvu. Teātris caur un caur. Iedomājos mazās meitenītes un mazos vīrietīšus, kas sēž skolas solā, ēd ēdnīcā pusdienas un dzerstās 'klases tusiņos', bet adrenalīna labad ierodas un grib nogrimt purvā. Tāpat vien, bet fizioloģiska vai garīgā pamatojuma. Meitenītes, kas uz tēvu zvaniem atbild, ka viņas ir skolas diskotēkā un puisīši, kas skūpstās ar savu dzimuma pārstāvi pirmo reizi( un varbūt arī pēdējo), lai stāstītu to vēlāk saviem mazbērniem.Un visi grib nogrimt...
Dejas līdz 'gandrīzrītam'pie stieņa, jau nogrimušajiem, ar smīniem, vispārēju mīlestību un apātiju.
Morāle: Es zinu, kāda būtu Britnija Spīrsa, ja viņa būtu vīrietis. |
|