|
Nov. 16th, 2004|11:00 pm |
|
Un es esmu atspere. Es atsperu no sevis manis negribētos un speros tālāk.Pāri rudenim, kas pāraug ziemā un pāri centram, kas pāraug'maskačkā', ar tās īpatnejiem, pazemes eksemplāriem agri no rīta, kas aizšķērso ceļu un piešķiļot cigareti apcer sievietes no Kubas. Es speros garām palīdzības baznīcai, kuras asfalta vārtupriekšā apaļīga, melnādaina apkopēja nomazgā asfaltu ar šļūteni no ziemas VAI ziemai no sniega.Sakaltušie spļāvieni, izkārnījumi un šļirces paliek aiz vārtupriekšas robežas.Tos neviens nemazgās.Jo tur atsākas cita teritorija.Visi gaidīs nakti un spļaus, darīs un lietos tālāk.Tikai nelaist klāt šļūteni.Un es speros tālāk... |
|