| |
[Aug. 18th, 2005|08:37 pm] |
|
es vairs neguļu naktīs.man liekas, ka istabā kāds stāv aiz muguras, kāds staigā pa gaiteni, sēž uz palodzas, runā ar mani, saka ko man darīt.kad aizveru acis , tad redzu balto griestu kvadrātu it kā acis nemaz nebūtu aizvērtas.es pat varu tam pieskarties.samērā interesants stāvoklis.vakar izdevās iemest izsmēķi peļķē reizē ar krītošo zvaigzni nez kāpēc vienā apakšveļā izdomāju izlēkt pa logu (atkal...), bet šoreiz bez starpgadījumiem. cinisms pārvēršas marasmā.dzērvenes pūdercukurā.vai dvēseles pūdercukurā.un tikai dārzā pavisam klusu, lai dzird tikai daži, krīt āboli. |
|
|