| jāņogu kompotā MUŠA! |
[Aug. 4th, 2005|01:38 pm] |
Krēsls līgojas.Viss līgojas. Domas izplūst kaut kur starp tiko noformulēto domu un tās iedīgli zemapziņā vai 7.prāta krokās, kā jums labāk tīk. Līgojas mazo meitenīšu svārciņi un skropstas, kad viņas koķetē ar mani guļot uz vēdera uz sterili tīrā asfalta. Uztrauc tikai tas, ka visu šo sakrālo ģimenisko idilli apgāna Einfelda vācu meitenītes tēls no viņa reizumis ļoti pliekanā erotisko pastāstiņu krājuma, kur vācu meitenīte ar paroli - Mein Father (?) uz mācas veciem karavīriem. es neesmu vecs karavīrs, man neuzmācas un tā grāmata man nemaz nepatika, taču 'zavarka' ta` paliek tik un tā.
Un vēl par grāmatām...nejauši uzgāju JRG Fridas darbus plāna un nežēlīgi dārgā grāmatā, ko 3 gadus atpakaļ nenopirku Holandē - vēl pirms Fridas komercbuma, kas lēnām pārņem visus un aizsākās ar Selmas Haekas ne visiai spožo uzgājienu, ne visai patiesā filmā. Īre par jūliju teorētiksi varēja palikt nesamaksāta un apreibusi ne tik no ģenētiski modificētās zāles un no nežēlīgām sāpēm mugurkaula, cik no gaidāmā ieguvuma, okupēju JRG. Nezinu kurš no visiem reibumiem veicināja to, ka ilgi nespēju aptvert grāmatas neesamību. Klimts, Rembrants, Gogēns, Dali, Dali, Dali, pat Ticiāns. Lipīgā, spīrsveidīgā pārdevēja dievojās, ka vakar viens solīds mietpilsonis esot nopircis veselas 20 mākslas grāmatas, ieskaitot manējo. Goodbye, Frida! Ceru Tevi cienīs, Tevi sapratīs (a kaut mazliet), Tu netusnīsi sterili tīrā grāmatplauktā tikai skata pēc kādā žurnālinterjerā ar pārsaldinātu eklektiku. Tev piestāv maksimālistiskais minimālisms un Meksikas debesis, Frida.
A vēlāk nopirku sen neredzēto Man Ray un secināju, ka grāmatas beigās trūkst dažu tukšu lapu, kur man ielīmēt pāris manis taisītās, ne mazāk erotiskas auras piesātinātas bildes.
MIERS.
Tikai sāpes, kas pilsē 2 punktos mugurkaula iekšpusē. Šorīt man vajadzēja jau 10 minūtes un 47 sekundes, lai pagrieztos un 22 minūtes un 5 sekundes, lai pilnībā izkāptu no gultas. zilais sekunžu rādītājs kustas ļoti lēni. |
|
|