|
31. Jan 2005|00:12 |
diena ir nomierinājusies. visu dienu situsi laiku, es varu uzelpot. un atļauties rīta kafiju šajā laikā. no krūzes ar eņģeļiem. un domāt, domāt domāt. par to kā kļustu veca. es to varu tik skaidri izjust, jo nekas par to neliecina. ne kripatiņas. un tas ir tas briesmīgākais - ne zaudētu ilūziju, ne krunciņu, ne kādu citu ārējo vai iekšējo defektu. Un tāpēc tas ir Klusums Pirms Vētras. Un tāpēc es pamodīšos Vienā Rītā un sapratīšu, ka tas ir noticis. Nav svarīgi vai pēc gada, 5, 15. Tas notiks caur pamošanos Vienā Rītā. Plaukstu sasitiena attālumā.
Mazliet par to liecina Merķeļielas posms no Stacijas līdz Baronielai darbadienu vakarpusēs, kad pēc iespējas ātrāk cenšos noķert tramvaju, un tad garām kinoteātrim Daile, un uz mājām. Tās ļaužu pārpilnās ielas - it īpaši pretī cirkam, un tad tu neglābjami saproti, ka tieši tā ir dzīve, īstā dzīve. Un nekas vairāk. Tu centies noslēpt riebumu. |
|